Mamma man noskatīja brūtgānus. Aizbrauca svētdien uz Siguldu un nocopēja man kavalierus. Ai, bet vai tad man viņus vajag? Tie, kuru priekšā es kūstu, nemaz neskrietu pie manas mātes un nelūgtos, lai viņus nofotogrāfē. Puika droši vien ir patizls un nenopietns. Pat ja es tiešām būtu noilgojusies pēc tādiem, šaubos, vai ļautu mātei viņus man meklēt. Mums tomēr gaumes, nu, maigi sakot, nesakrīt.

Bet tagad mamma apvainojās, jo es nolēmu atbrīvoties no mīkstajiem plīša zvēriņiem, kuri man vairs ne ar ko mīļu vai atcerēšanās vērtu neasocējas. Negribu vienkārši. Par daudz rozā bērnības. Patiesībā viņa apvainojās, jo es kļūstu pieaugusi. Atradusi gan par ko apvainoties! Ja viņa raudātu vai skumtu, es saprastu, bet apvainoties gan tur nav par ko. Nu, nav! Tad man vajadzētu apvainoties arī par to, ka viņa par mani aizmirst tādos pasākumos, kā, piemēram, pirtis un ekskursijas. Pat vienkāršās mājas viesībās, kad atnāk tikai kādi 3 cilvēki, viņa aizmirst, ka es lūdzu tēju vai, piemēram, dakšiņu vai glāzi. Nu, viņa aizmirst. Viņai tas neliekas svarīgi. Un tad viņa smejas, ka es apvainojos par tādiem sīkumiem. Bet tie nav sīkumi. Kas gan var būt vēl briesmīgāks par to, ka par sabiedrības neatzītu un nemīlētu bērnu aizmirst viņa paša māte? Un tagad man ir bērnības trauma. Es izaugšu liela un nespēšu audzināt meitu, jo līdzināšos savai mātei.

Vienā nejaukā dienā es sapratu, ka mana māte neprot mīlēt. Arī to viņa droši vien ir aizmirsusi. Bet, nē, viņai nav skleroze. Viņai vienkārši tas viss nemaz neliekas tik svarīgi.