Nolauzu kurpēm papēdi. Labs iemels, lai dotos nopirkt jaunas, vai ne?

Pirms 10 minūtēm pār mani nāca apskaidrība - negribu likt eksāmenu vēsturē. Pirms vēl stundas radās cita apskaidrība - gribu likt eksāmenu filosofijā. Un 45 minūtes pirms apskaidrības par filosofijas eksāmenu radās cita apskaidrība - kartes ir fenomenāli burvīga lieta. Apbraucām Krasta ielas un Salaspils ielas sastrēgumus 5 minūšu laikā.

Ir tik nepierasti sēdēt skolas solos. Likās, ka es no tā vecuma esmu izaugusi, bet - nē, vēl 9 mēneši. Pēc tam tikai divi ceļi - pretī savam vai vecāku sapnim.

Tematiski - tikko atnāca īsziņa no tālās draudzenītes: "Paris is the only city in the world where starving to death is still considered an art."

Varbūt tādēļ man viss šķiet tik viegli - tāpat es došos prom, prom, prom! Pēc gada, pēc gada, pēc gada... Pretī sapnim, pretī sapnim, pretī sapnim!

UPD: Skaidrs, kādēļ bija tie lielie sastrēgumi pusdienlaikā.