Līdz galam

Don't drive faster than your angels can fly.

Vakar paņēmu savus pirmos stopētājus. Aizvedu divus puišus uz Raganu. Ak, cik neaprakstāmas bija viņu sejas, kad piestāju pie puišu paceltajiem īkšķiem! Tādēļ Luīze mani nosauca par stopētāju eņģeli. Jā, ar Zaļo Feju mēs sadarbojamies ļoti labi.

Pelītes baltas
pa muguru skrien.

Ar prieku izbaudu katru bezalkoholiskā alus malku un ūdenspīpes dūmu. Tādos mirkļos šķiet, ka pasaule ir pie kājām un viss spēks ir manās rokās. Tad no rīta galva skaidra un nekādi sirdsapziņas pārmetumi.

Vispār piecēlāmies tik agri, ka nācās baudīt biezo migliņu uz ceļa un pielietot miglas lukturus. Šodien esmu visu izdarījusi tik kompakti, ka bez maz vai nav ko darīt. Pat Bolderājā, pie jūras, paspēju izsmēķēt miera dūmu. Tagad, šķiet, jāiet dalīt prezervatīvus Aristotelim. Lai gan prieka no tā vairs nav nekāda.

Naktī dejoju ar Oļģertu. Viņam bija šašliks, taukainas rokas un apakšbikses ar bučiņām (vismaz viņš tā stāstīja). Naktī viss likās pārāk labi, lai būtu patiesi. Bet no rīta pamodos ar aizdomām, ka viss tomēr ir tieši tik labi, lai būtu patiesi.

Piektdien bibliotēkā paspēju paķert Vonnegūta "Laikatrīci", kuru "Bērzos" Luīze jau iesāka lasīt. Šo to viņa arī citēja: "Čūska iedeva nokosties ābolu Ievai, Ieva iedeva nokosties ābolu Ādamam, un tad viņi pisās."

Jā, manī sakrājies daudz sakāmā, tādēļ es "skaļi paklusēšu".