Gribējās jau gari un plaši, bet, īsāk sakot, jā, Vāverēns met uz mani acis (pat zinādams, ka man ir Toms).

Dumji, bet atkal sāku pamazām iemīlēties. Ļoti cenšos tam pretoties, bet kļūst arvien grūtāk. Vienā brīdī, pīpējot ārā, tā vien gribējās aplaizīt lūpas un noskūpstīt viņu, lai puisis pārstāj runāt muļķības, lai beidzot saka, ko īsti domā. Tomēr nē, turamies. Ar kolēģiem - ni un ni!

Žēl Toma. Žēl, ka viņam tāda dumja dūdiņa kā es.