Ziniet, Londona tiešām iesūc cilvēkus. Pie tam pamazām, palēnām, bet ļoti acīmredzami. Pirmkārt, pazaudēju telefonu un tagad, redz, automāts iesūca manu hansabankas karti. Rīt beidzot došos atvērt bankas kontu šeit, Londonā.

Bet stāsts drīzāk ir par to, ka man jāpārstāj daļēji dzīvot abās vietās. Ir jāizvēlas, kurai vietai tad es īsti gribu piederēt. Nez kāpēc vakarnakt es biju pilnīgi pārliecināta, ka gribu dzīvot šeit, Londonā. Bet tajā pašā laikā vilina tas Rīgas vieglums, pārliecība, ka tur jau, nu, noteikti es varētu sasniegt visu, ko vien vēlos. Tikai vai es tiešām vēlos būt liela zivs mazā peļķē?