Ak, tās dziesmas par laimīgu un nelaimīgu mīlestību, kā arī dziesmas par Ziemassvētkiem mani padarīs traku. Bet es vienkārši nespēju tās neklausīties. Pie tam vēl joprojām  nedaru neko prātīgu, un vīna dzeršana neskaitās. Patiesībā pēdējās dienās es to vien darīju, kā sapņoju par šampanieti. Savu kāri nācās apmierināt ar Jauno vīnu.

No otras puses - pēc vīna vairs arī strādāt negribas un par mācībām nospļauties. Visu laiku domāju - rīt, rīt, gan jau rīt. Man tagad vairāk gribās ar kādu parunāties. Uz "pabučoties" es nemaz neceru. Laikam tas man Ģirtā patika vislabāk - ar viņu vienmēr varēja daudz un ilgi parunāties. Ko gan attiecībā pret viņu nevar teikt par "pabučoties".

Ir divi varianti - nostumt visu uz nākamo gadu vai arī uzsākt jauno gadu svaigi un tīri. Sen neesmu dzērusi kafiju. Varbūt šī nakts būtu tam kā radīta.

Ak, kā man sagribējās mīlēt! Un ja vēl es spētu ļaut citiem mani mīlēt! Zinu, ka par agru. Zinu, ka vēlāk pārdomāšu, bet kuru gan uztrauc nākotne? Gan jau kaut kā.