Bet tagad ļoti sāp galva. Tā ir mums tiem nedzērājiem - citi dzer, bet mums sāp galvas.

Tas pats, kas mani uz turieni vilka, arī aizsūtīja uz mājām, nu, ar to es domāju to indietes kleitu, kuru patiesībā tagad ļoti negribējās vilkt nost (un es pat nesaplēsu zeķbikses!). Punkts uz pieres nosmērējās - tātad balle beigta.

Pats labākais, ka nespēju tur padomāt. Vispār. Parunāt arī nespēju. Kā tādā kapsulā. Tikko izgāju uz ielas, uzreiz jaunas idejas radās. Man tomēr liekas, ka tie melnie spēki šmaucās un baltos nedaudz piežmiedza. Droši vien maskas un tērpi vainīgi. Kā tajā dziesmā par dzejnieku. Šaubos vai tos cilvēkus uz ielas kādreiz atpazītu.

Patiesībā man dikti patika. Ja vien man tik ļoti nesāpētu galva, tik ļoti nereibtu un es nebūtu paslīdējusi! Varbūt ūdenspīpes kolba nebūtu saplīsusi, un man nebūtu jāatsakās no krāsainā rokaspulstenīša vēzīša barošanas labad.

Un vēl to vienu bonusa stundu sagribējās veltīt sev. Man taču pirms 20:30 Ģirtiņš zvanīja un teica, ka gribot ar mani iepļaut. Bet es, nē, paliku nelokāma kā koka slota. Es taču uz baznīcu omu vedīšu. Līdz ar to arī pati uz Misi palikšu. Un vēl man rīt ir angļu valoda un franču valoda. Un mamma gribēja braukt iepirkties. Bet pirmdien atkal uz skolu. Nu, jā, jūs jau ziniet, ka man vienmēr atrodas kāds labs attaisnojums!