Jūtos draņķīgi. Izskatos draņķīgi. Esmu garlaicīga piepe. Neko jūs nesaprotat.

Es gribu būt tas, kas es neesmu. Ļoti, ļoti gribu. Bet lai arī kā es censtos, tas neizdodas. Tagad ir grūti pakārtot sapņus tam, kas es esmu, nevis tam, kāda es vēlos būt. Patiesībā, praktiski neiespējami.

Šorīt esmu viena un vientuļa. Un, protams, kavēju darbu.

Parīze pagaidīs mani? Parīze pagaidīs, kamēr es ļausos vecāku sapņiem un tikai tad ķeršos savējiem?

Tēvam radās burvīga ideja. Tā vietā, lai laistu mani vienu uz Parīzi oktobrī, labāk novembrī doties uz Parīzi visiem četriem - mamma, tēvs, brālītis un es. Tādā gadījumā es varētu oktobrī aizbraukt pie Kristīnes.

Bet es gribēju arī Elīnai parādīt Parīzi. Un aizvest uz turieni vēlreiz Luīzi.

Es gribēju...

Tikko piedaavaaja riit laisties uz Berliini. Nu taa, pa fikso uz paaris dienaam. Es jau labpraat, bet neviens man naudu tagad nedos, lai es vareetu to vienkaarshi izteereet.

1) uzvilkt pidžammu;
2) ieslēgt melanholisku filmu;
3) dzert daudz zaļo tēju;
4) paraudāt.

Nav nemaz tik vienkārši, kā varētu domāt.

Nemīlu sevi šodien.

Vienmēr par maz. Vienmēr vajag vēl un vēl.

Vīrieši, kurus mīlēju, jau sen mīl citas. Lai arī cik dumji un, varbūt, ironiski, bet starp tiem visiem jaunēkļiem mani ir mīlējis tikai viens. Viens. Pārējiem es biju tikai aksesuārs, bez kura var ļoti labi iztikt. Un ziniet, ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka manī nav nekā tāda, ko varētu mīlēt, ko varētu vēlēties mīlēt. Tas nozīmē, ka tālāk par savu viduvējību es nemaz neesmu tikusi. Un, visdrīzākais, netikšu.

Ejiet dirst.

Piemēram, Zuze vienmēr bija laimīga, kad es viņu mierināju, stāstīju visādas pasaciņas, no kurām dzīve uzreiz rožaināka kļūst. Bet man nav tāda cilvēka, kura pasakām es spētu noticēt. Es negribu, man nevajag.

Nebraukšu nekur. Palikšu Rīgā un nomiršu.