Viņa lēni un maigi izslīdēja no manām rokām.

Nē, tomēr ir pilnmēness. Nu, vismaz manī.

Bāc, sākās. Sākās atkal žēlabas un čīkstēšana.

Jūs zinājāt, ka tukšas audio kasetes ir dārgākas par tukšām CD matricām? 80 santīmi! Ko tik nedarīsi labsajūtas labad.

Vispār, labrīt.

Dzeru kafiju ar pienu, jo medus beidzies. Pēc 10 minūtēm jābūt darbā. Es droši vien nokavēšu.

Domāju, ka pienācis laiks nokrāsot matus sarkanā krāsā. Sen jau gribējās. Nezinu, ko par to teiks māmiņa, bet... gribās.

Vakarnakt uz Elizabetes ielas pie stāvvietas apstājās priekšā braucošā mašīna. Es to veikli apbraucu un iebraucu pirmajā brīvajā vietā, ko ieraudzīju. Man blakus bija vēl viena brīva vieta. Tajā iebrauca tās mašīnas vadītājs, kurš pirmīt bija pēkšņi apstājies uz ceļa. Viņš skatījās uz mani un smaidīja. Es izkāpu no mašīnas, un viņš izkāpa. "Es nepatraucēju?" viņš prasīja. Es apmulsu. "Es kaut ko izdarīju nepareizi?" pārjautāju. "Nē, es domāju, ka es kaut ko nepareizi izdarīju," viņš atbildēja.
Ziniet, vēl joprojām nesaprotu, ko tas vīrietis no manis gribēja.

Es esmu citādāk laimīga. Ne tā, kā man gribētos.

Man trūkst tās pacietības, iecietības, nu, ilgstošas koncentrēšanās kādai noteiktai darbībai vai lietai.

Taa ir ar taam striipaam. Vienu dienu darbaa smejamies un priecaajamies, citu dienu - raudam.

Es vairs negribu.

Ejam dzert teeju? Ap 16 vai 17.

Bāc, atkal appīpējos.