Mani vecāki visvairāk uztraucas par to, ka es varētu būt līdzīga brālītim, t.i. palikt mūžīgi jauna, bezrūpīga, bezatbildīga un vieglprātīga. Pirmā šādas parādības pazīme no mātes viedokļa ir nekārtība dzīvoklī, izmētātas grāmatas, papīri un citi līdzīgi priekšmeti. Tomēr starp mani un brāli ir pāris diezgan būtiskas atšķirības. Pirmkārt, es esmu jauna sieviete, otrkārt, mums ir 11 gadu starpība. Tomēr, manuprāt, problēma slēpjas tajā, ka brālitis neattaisno viņas sapņus par ideālā vīrieša tēlu, t.i. māte nobriedušu vīrieti iztēlojas līdzīgu tēvam. Šajā jautājumā es varētu viņai nepiekrist, jo brālītis ir mūsdienu ideālais twenty-something norieta vīrietis. Es varētu viņu slavināt un apbrīnot, jo viņš vienmēr ir bijis mans ''mazais, mīļais'' brālītis. Tomēr pats būtiskākais, kas viņam piemī un ko vajadzētu zināt visiem viņa vecuma vīriešiem - māksla apieties ar sievietēm (šajā gadījumā runāju par heteroseksuāliem vīriešiem, pie kuriem tiek pieskaitīts mans brālītis). Māte nespēj to novērtēt, jo tā īsti nav ar to saskārusies, bet es taču esmu redzējusi, kā viņas visas līp manam brālītim klāt. Manurpāt, ģimenes gēnos kaut kur slēpjas paaudžu paaudzēs mantotais šarms. Nu, ja! Kā nekā mūsu vecvectēvs ir bijis Napaleons! (Diemžēl ne Bonaparts, bet tas nav būtiski.)

Viss garais ievads bija domāts kā attaisnojums tam, kādēļ viesistabas vidū vienmēr stāv ūdenspīpe, stūrī datorpiederumi, uz galda žurnāli, kartes un viss kancelejas preču klāsts, kādēļ koridorī sakrautas ex-datorgalda sastāvdaļas, kādēļ virtuvē nemazgātas dakšiņas un karotes, kādēļ guļamistabā nesaklāta gulta, bet uz grīdas izmētāti papīri, grāmatas un pierakstu bloki. Man vajadzīga mana privātā telpa, kuru es varu regulēt atbilstoši izjūtām un garastāvoklim. Pie tam, visdrīzākais, pēc 5 minūtēm arī došos visu uzkopt un uzpucēt.

Šobrīd mājās jūtos ļoti apmierināta. Man ir mans smukais, mazais, jaunais kompītis, kafija ar pienu un medu un ūdenspīpe ar tabaku un oglīti. Ko gan vēl vajag pilnai laimei?