Comments
Malacis. Ko tādu ar vēl vienu cibiņu (un gan jau ne mēs vien) secinājām vēl senajos laikos, kad cibiņu skaits nebija pārsniedzis tūkstoti-pusotru. – Depresīvie tiek pie vairāk komentāriem.’
Bet tā ir tikai puse patiesības.
Cilvēki biežāk atstāj komentārus, ja raksts ir tāds, kuram uzreiz ir skaidrs, ko atstāt komentāros. Depresīvie dīc pēc palīdzības/līdzjūtības/savu domu apliecinājuma visai konkrēti – un to arī saņem... Bet tas noteikti nav vienīgais veids – uzrakstīt rakstu, kurš noteikti saņems komentārus, var arī citādi. Tikai – kāds prieks no tā? Es negribu, lai mana ciba būtu interesanta tādēļ, ka es to esmu apzināti veidojusi interesantu. Tas nesagādās man prieku. Taču apziņa, ka vismaz kādiem mana ciba liekas interesanta tāda, kādu es to esmu rakstījusi, un rakstījusi būtisku un jā, arī interesantu sev, nevis kaut kādam abstraktajam lasītājam – tas lūk sagādā gandarījumu.
Tāpat tas ir pilnīgi normāli, ka vienmēr būs personas, kas vienkārši saņems daudz komentārus – un arī RL viņiem ir tendence atrasties pūļa vidū, ar viņiem un par viņiem runās daudzi. Nezinu kā tieši to sauc, bet tā ir tāda dažiem cilvēkiem piemītoša īpašība.
Starp citu, man bieži ir it kā bail atstāt komentāru ne-friendlistes žurnālā. Kā tāda ielaušanās privātajā telpā, kuras nerakstītos likumus es pat nenojaušu.
Bet tā ir tikai puse patiesības.
Cilvēki biežāk atstāj komentārus, ja raksts ir tāds, kuram uzreiz ir skaidrs, ko atstāt komentāros. Depresīvie dīc pēc palīdzības/līdzjūtības/savu domu apliecinājuma visai konkrēti – un to arī saņem... Bet tas noteikti nav vienīgais veids – uzrakstīt rakstu, kurš noteikti saņems komentārus, var arī citādi. Tikai – kāds prieks no tā? Es negribu, lai mana ciba būtu interesanta tādēļ, ka es to esmu apzināti veidojusi interesantu. Tas nesagādās man prieku. Taču apziņa, ka vismaz kādiem mana ciba liekas interesanta tāda, kādu es to esmu rakstījusi, un rakstījusi būtisku un jā, arī interesantu sev, nevis kaut kādam abstraktajam lasītājam – tas lūk sagādā gandarījumu.
Tāpat tas ir pilnīgi normāli, ka vienmēr būs personas, kas vienkārši saņems daudz komentārus – un arī RL viņiem ir tendence atrasties pūļa vidū, ar viņiem un par viņiem runās daudzi. Nezinu kā tieši to sauc, bet tā ir tāda dažiem cilvēkiem piemītoša īpašība.
Starp citu, man bieži ir it kā bail atstāt komentāru ne-friendlistes žurnālā. Kā tāda ielaušanās privātajā telpā, kuras nerakstītos likumus es pat nenojaušu.
(Reply to this) (Parent)