Ghhhh, gribas pīkstēt, rūkt, šņākt, krākt, īdēt, sprauslāt, lai paustu savas izjūtas, jo viss kaut kā pēkšņi ir vienlaicīgi. Kā lielam baram sinhroni mēģinot izskriet caur šaurām durvīm.

Ik pa brīdim uznāk tāda riebīga sajūta.
Tāda kā ir kaut ko baigi cītīgi strādājot, kārtojot un vienā brīdī paceļot galvu, lai apskatītu cik tālu tad esi ticis, bet apkārt ir tāds haoss un bardaks, ka rokas nolaižas.
Bezcerība varbūt? (bet tas itkā ir savādāk, vilšanās pavisam noteikti nē, kaut kāds besis..?)

Jāievieš kaut kāds sajūtu reģistrs, kur katru atšifrēto ieķeksēt.