ausis glauda: Frontline Assembly - Decsention
Fin - Finito - Infinito!
Prakse beigta!
Ar vienu komandējumu uz Skrundu, kur skraidīju pakaļ viceadmirālim ar puķītēm, kuras pie pieminekļa likt. Un klausījos jūras spēku orķestri, sākumā jau biju starā, jo - rau īsta martial mūzika dzīvajā, bet īstus maršus, man par lieliem sirdēstiem, nospēlēja tikai divus.
Turklāt šitie šķiet ir tie paši, kas bija mana miesta pilsētas svētkos. Kuros biju gatava pārgrauzt rīkli jebkuram, kurš pienāktu pa tuvu, jo bija jācīnās ne tikai ar debili piegrieztu huzāru uniformu, bet arī ar organizatori. Jaukā organizatortante lūk bija izdomājusi likt kavalēriju pirms (!) orķestra, un man nācās viņai lasīt lekciju, par to kā tie lopi uzvedas, ja viņiem kāds pūš no aizmugures un ka tad jau labāk vajadzēja pasūtīt policijas ādeniekus, kuri ir tik davesti, ka viņiem jau ir vienalga vai pūš priekšā vai pakaļā.
Un tad man vēl bija kaut kāds šizofrēnisks sapnis arīdzan par armiju. Vienvārdsakot, pa mēnesi dikti dziļi iesakņojusies tā militārā padarīšana.
Šodien jāklausās kaut kas dejisks Frontline Assembly vai Bob Marley, vēl labāk abus divus vienā lielā organiskā bardakā!
P.S. Fin Finito Infinito aizgūts no Nový Svêt tāda paša nosaukuma albūma (ļoti jauks). Tas nosaukums arīdzan dikti dziļi ieēdies apziņā.
Mhm, maniem skudru bataljoniem uz muguras arī patika, un jūrnieku formas ^___^