Viņi to panāca esmu kašķīga!

Ne gluži tāpēc, ka nesanāca ieraudzīt Zatlera frizūru dzīvajā, jo viņš neuzskatīja par vajadzīgu ierasties, kaut arī no pils līdz Brīvības piemineklim rupji rēķinot ir pieci soļi.
Bet atkal - šī, līdz sirds dziļumiem, sērīgā noskaņa!
Vienīgais, kas izskatījās tāds priecīgs un pacilāts bija Japānas/Ķīnas (neesmu kompetenta viņus atšķirt) vēstnieks. visi pārējie tādiem gariem ģīmjiem, galvas nodūruši, plecos ierāvuši.
Orķestris pūš skumju meldiņu.
Mēs tak esam visorganiskākā gōtu nācija pasaulē!
Nupat jau sāk likties ka Brīvības piemineklis ir tāds pats kā tā siena JTHM, atšķirība tikai tā, ka to ik pa brīdim vajag apslacīt ar asarām nevis asinīm, lai monstrs neizlien un visu Rīgu nenoslauka.
Barikādes, ja tā drīkst teikt, bija pamats brīvībai - tas nozīmē ka mums vajadzētu priecāties, nevis nolikt ziedus, žēlīgām, asaru pilnām acīm skatīties uz "Mildu", grozīt galvu un sūkstīties cik smags slogs ir brīvība.
Tagad vecas tantiņas var sodīties, ka es jau bērns, un nemaz nezinu kā TAS bija, ka cilvēki zaudēja dzīvību.
Zinu gan! Esmu redzējusi, kā uz manu tēvu tēmē lielgabala stobrs, bet vai tāpēc es tagad visu dzīvi dzīvošu sērās? Tādos pasākumos cilvēki mirst, un iesaistoties viņi to apzinās!
Otrajā pasaules karā, piemēram, gāja bojā strēķiem cilvēku, bet tas neliedz krieviem pieminēt mirušos, bet tajā pašā laikā svinēt 9. maiju, tā kā latvieši nevar nevienus svētkus nosvinēt.