Laikam jāpieraksta viss, savādāk manā galvā valda tikpat liels vakums kā manā makā (liec iekšā cik gribi viss pazūd zibenīgi) un jo ilgāk domas marinēšu jo lielāka daļa no tām pazudīs.

Iesākumā varbūt jāmin tas cik ļoooti man netīk lidot, tas pat vārdiem nav izsakāms, un tas jau kaut ko nozīmē, jo negatīvām sajūtām cilvēki ir izdomājuši tūkstošiem apzīmējumu, bet neviens no tiem nav piemērojams konkrētajā gadījumā.
Jau pirmajā dienā apbrīnoju to skaisto arhitektūru. Tik daudz baroka māju fasādēs un baznīcās. Nekad nebija nācies redzēt tādus kokgriezumus... īsāk sakot manai barokālajai dvēselei tīk!
Ļoti lielas mokas sagādāja mežģīņu veikali ar viktoriāņu blūzītēm (astronomiskās cenās, protams). Un vēl lielākas mokas sagādāja veikalu iela kurā tikko bija sākusies vasaras izpārdošana. Man likās, ka Stockmann "trakās dienas" ir vājprāts, nekad nevarēju iedomāties, ka tāds vājprāts varētu valdīt veselas ielas garumā visos veikalos. Prātā iešāvās doma, ka tas "viedais" cilvēks, kas ir teicis, ka nauda nedara laimīgu ir bijis vai nu liekulis vai nu pilnībā izolēts no sabiedrības.
Vakarā aizgājām pie grieķiem, tik draudzīgu cilvēku arī Latvijā nav! Jāatceras - fetas siers, ķiploks un zaļumi - nepiedienīgi garšīgs savienojums. Beigās šefpavārs pat uzsauca rožu liķieri ^_^.
Un vēl viņiem ir tāda jauka lieta kā lietotas literatūras un disku veikali. Tur var sēdēt stundām ilgi! Tikai viena neliela problēma - viss lielākoties ir franciski x/.
Karalisko mākslas muzeju arī bija vērts apskatīt. Vienā dienā gan to neriskēju darīt - klasiskā māksla un modernā māksla, tā pat kā šņabis un piens, īpaši labi kopā neiet. Daudz viņiem tur to n-to Brēgelu un van Eiku, godīgi sakot ziemeļu renesanse man vienmēr ir likusies nekur liekama, nav brīnums, ka tik daudz gleznu muzejā, mājās jau nu noteikti es tādas neturētu, ja nu vienīgi garāžā.
Rūbensa ļoti maz, tas tā dīvaini likās, karaliskais mākslas muzejs kā nekā...
Tad 19. gs. - 20. gs. kolekcijā visi spīdekļi salikti. Nez kāpēc mani pēkšņi uzrunāja impresionisms, turklāt vietējo mākslinieku izpildījumā...
L'Ange du mal (Joseph Geefs) iepatikās tik ļoti, ka mēģināju nofotografēt, bet viņi maitas arī labi izdomājuši - drīkst fotografēt bez zibspuldzes, turklāt ņem un marmora statuju nostāda pret logu, lai smuki gaisma no aizmugures spīd.
Kas tik tur nav sarausts - van Gogs, Serā, Sezāns, Gogēns, Rodēns, Pikaso, Matis, Šagāls, Magrits ("Arnheimu" kaut kur noslēpuši tā arī neizdevās atrast), Delvā, Dalī, Čiriko, Miro, šķiet kādu esmu aizmirsusi, bet nevaru vairs atcerēties kuru.
Ļoti patika tas jaukais jūgendstila mākslinieks... Delvils laikam... skaistas, spilgtas, bet gaišas krāsas.
Briselē vēl sešas baznīcas izložņāju, divas gotikas, divas baroka un vienu klasicisma. Šķiet pie ceturtās izskanēja piezīme par sakrālo tūrismu, bet vai es vainīga, ka baznīcas vislabāk saglabājas un tur piedevām var redzēt dažādu laikmetu ietekmi. Pēc tādām baznīcām visas Latvijas baznīcas tā vien gribas nosaukt par slotu skapjiem.

Antverpenē izkāpu no vilciena un gandrīz paģību, TĀDA stacija! TĀDA STACIJA!!! Kaut kāds vēls baroks vai, bet nu tik skaista, nez kāpēc mēs esam nolādēti ar kaut kādu monstrālu, galīgi nepievilcīgu, padomju laika centrālstaciju. Vispār Antverpenē arhitektūra nežēlīgi skaista, domāju, ka otrā dienā sāpēs kakls no nepārtrauktas skatīšanās uz augšu, nemaz nerunājot par nemitīgu paklupšanu (skaits nojuka pie divdesmitās reizes).
Apskatījos dimantus. Vispār jau man nekad uz tādiem spīguļiem nav bijis iekāriens. Bet vajadzīgajās kombinācijās var piesaistīt manu interesi, piemēram ar jūgendstila matu sprādzi - zelts, kaut kādi īpašie dimanti, parastie dimanti un ziloņkauls, un kur nu vēl viktoriāņu laikmeta rotaslietas... Jau atkal iedomājos par to cilvēku, kas teicis, ka nauda nedara laimīgu.
Ar grūtībām atradām katedrāli. Gandrīz vai apraudājos. Tieši zvani vēl sāka skanēt. No ārpuses gotiska no iekšpuses - atkal sastieptas visdažādākās lietas. Divas lielas Rūbensa gleznotas atveramās altāra gleznas, vai kā nu to sauca, un visos logos skaistas gotikas vitrāžas. Tiku pie sava rožukroņa, bet nez ko ar tādiem dara, ideja bija tāda, ka piešūšu pie kāda apģērba gabala, bet tā laikam skaitīsies zaimošana... lai gan... vai man nav vienalga?
Antverpenes mākslas muzejā gan nācās skatīties visu vienā dienā, kas protams nenāk par labu manām smadzenēm.
Rodēns uz bildēm man nekad nebija pticis (mana patika tēlniecībā vispār aprobežojās ar klasicismu, baroku), bet apskatot to tehnku pašas acīm jāatzīst, ka ir skaisti, noskaņa gan smaga.
Tā kā Rūbens dzīvoja Antverpenē, tad arī viņa milzgleznas stāv muzeja lielajā zālē. Tie darbi krāsu ziņā man atgādina skaidrā laikā uzņemtas digitālās fotogrāfijas. Vāks vispār, kaut ko tādu ugleznot! Nebrīnos, ka viņam bija čupa mācekļu. Vispār grūti atšķirt, kuras ir Rūbensa gleznas (respektīvi tās uz kurām viņš ir parakstījies) un kuras ir viņa skolnieku gleznas. Lai gan ir viņam arī pilnīgi pašrocīgi gleznotas mazizmēra gleznas, kuras nu ļoti atšķiras no tām lielajām. Kaut vai krāsu izvēlē, bija tur viena skaista tādos pelēcīgi zaļos toņos, patīkami skatīties, kaut arī barokam ne tas raksturīgākais tonis.
Rembrantam gandrīz paskrēju garām, tāda maza glezniņa salīdzinoši necilā rāmī (pārējie tur visi ciku cakām izcakoti un vēl apzeltīti).
Modernās mākslas zālei cauri joņoju diezgan lielā ātrumā. Tur aī īsti nav daudz ko pētīt garām skrienot krāsas tā pat redzamas, kaut kādas kompozīcijas lālākajā daļā vienkārši nav. Apstājos vienīgi pie van Goga un ļoti ilgi pētīju Magrita "Le seize septembre". Dievīgi zila krāsa! It kā spīdētu. Apskatījos, ka fotogrāfijās to nevar noķert pat aptuvenu krāsu ir grūti dabūt. Vienu brīdi jau domāju, ka mani izsviedīs laukā, jo šausmīgi tuvu pieliekuies pētīju kā viņš to lapu efektu ir panācis. Zaimoju beļģu lepnumu elpojot virsū, tā jau viņiem tur baigā klimata kontrole. Un blakus "Le seize septembre" tas jaukais zārciņš ^_^.

Tas laikam arī viss. Vēl tāda globāla atziņa par viesnīcām - cik labi ir atstāt savandītu istabu zinot, ka kāds (un tā nebūšu es) to visu sakārtos ^_^!

Bildi kādu varētu ielikt... eh citreiz...