ausis glauda: Мельница – Невеста полоза
Šoreiz par pasakām (jeb Meļņicas trūkumu organismā).
Sandmens man parādīja stāstu par princesi (?), kas dzīvoja klintī pie Okas upes Krievijā. Protams, ne jau viena, bet ar milzīgu, anakondveidīgu klinšu čūsku. Kā jau pasakās pieklājas - trīs vietējie varoņi bija izdomājuši princesi nomakarēt no klints.
Pirmais diezgan stulbā veidā lauza kaklu vēl nemaz nesācis kāpt. Otrais tika līdz augšai un viņam pat izdevās aizvilināt prom čūsku, bet ne uz ilgu laiku un šams tika apēsts (kas vispār bija diezgan žēl, jo no visiem trijiem šis bija viskrutākais, totāls maitas gabals, but still). Trešajam izdevās čūsku iespundēt krātiņā un savākt par atrādāmu trofeju. Bet šoreiz tas nenozīmē, ka varonis ar savu princesi dzīvoja ilgi un laimīgi, jo šī ir mana Sandmena pasaka.
Varonis ātri izbesīja princesi, kura izlaida čūsku no krātiņa, un arī trešais varonis tapa apēsts. Čūska un princese devās atpakaļ uz savu klinti un dzīvoja ilgi un laimīgi (droši vien notroļļojot vēl dučiem varoņu).
Nē Freids vēl pie manām durvīm neklapējās, bet pamodos ar skaidru apziņu un dziesmu galvā, jo tik sen nav klausīta Meļņica!
Лиха не ведала, глаз от беды не прятала.
Быть тебе, девица, нашей – сама виноватая!
Над поляною хмарь –
Там змеиный ждет царь,
За него ты просватана.
Un izrādās, ka pie Okas arī īstenībā ir tāda klints!
Sterviska balss, bet tas labi, savādāk nevar ilgi klausīties, jo var sākt atklapot cukuru un taureņus.