Ieviesu jaunu tagu. Jau sen prasījās, tā kā man viss ir jauns un nebijis, tagad par "dzīvokļa jautājumu" vārīšos nepārtraukti.

Izrādās, ka virtuvē pie skapīša ir pielīmēta mana dzimtā miesta karte (otrā pusē rakstīts "Līga grib mirt" izrādās, ka "Līga vairs negrib dzert"). Kad es sāku prātot, ka šeit noteikti ir dzīvojuši pareģi, nihi norādīja uz kaut kādu "gaišreģu" kalendāru, kas mētājās pa zemi.

Bet māte apskatot dzīvokli, ar trāpīgiem izteicieniem atmodināja manī seno tieksmi antropomorfizēt nedzīvas lietas. Viņa teica, ka dzīvoklis izskatoties bēdīgs. Un nevis bēdīgs nekustamā īpašuma kontekstā (nolaists, neremontēts, kāds šams arī ir), bet klasiskā sajūtu - t.b. bēdīgs = noskumis, pamests, vientuļš un nevienam nevajadzīgs. Tāds kā suns, kura saimnieks nesen nomiris.
Tā kā lūgums briežiem, ja jūs mani kādreiz atrodat koridorī ar sienai piespiestu vaigu, žēli šņukstot, iestumiet mani istabā, vai aizbāziet muti, ja es apsaimniekotāju bakstīšanas procesā sāku pieminēt tādus argumentus, kā "vai jūs domājat, ka viņam (dzīvoklim) jūtu nemaz nav?!"