Nepagāja ne simts gadi un es tiku galā ar saviem maniakiem, mīlestību un vūdū rituāliem. Šoreiz gan bišķi plašāk sanāca.

Marta Beka un Reimonds Fernandess

Marta Beka dzimusi Miltonā Floridas štatā 1919. gadā. Tēvs bija vietējās avīzes redaktors, bet pameta ģimeni, kad Marta bija maza. Viņai bija ģenētiski traucējumi (?) (childhood glandular disorder), kuru iespaidā Martai radās liekais svars un viņa attīstījās ļoti ātri – ap trīspadsmit gadiem viņa jau izskatījās pilnīgi pieaugusi. Svara dēļ viņu skolā izsmēja, viņai nebija draugu.
23 gadu vecumā viņa pabeidza medmāsu skolu. Lai arī viņi bija vislabākās sekmes savā kursā, liekā svara dēļ nevarēja atrast darbu kā medmāsa. Vienīgais darbs, ko viņa varēja dabūt bija bēru namā – sagatavot sieviešu līķus apbedīšanai.
Kara laikā Marta atrada medmāsas darbu militārajā hospitālī Kalifornijā. Tur viņa ne tikai strādāja, bet kā P. Vronskis tik poētiski raksta „led a lonely, sexually promiscuous life”, galvenokārt savaņģoja karavīrus gadījuma sakariem. 1944. gadā Marta palika stāvoklī, kad to paziņoja laimīgajam tēvam, tas aiz priekiem nolēma izdarīt pašnāvību.
Viņa atgriezās Miltonā un lai saglabātu savu imidžu apgalvoja, ka aprecējusi jūras kājnieku, neilgi pirms dzemdībām pati sev nosūtīja telegrammu ar ziņām par vīra nāvi karā.
Drīz Marta atkal bija stāvoklī šoreiz no Pensakolas autobusa šofera. Viņi apprecējās, bet laulība ilga tikai sešus mēnešus. Marta turpināja dzīvot viena un strādāt Pensakolas slimnīcā kā pediatrijas medmāsa, ar laiku tika paaugstināta līdz virsmāsas statusam.
1947. gadā kolēģi izspēlēja ļaunu joku aizsūtot Martai vientuļo siržu kluba reklāmu. Viņa, acīm redzot nesaskatot tur nekā jokaina, nosūtīja klubam sludinājumu.
Pēc vairākiem mēnešiem Martai atrakstīja 33 gadus vecais Reimonds Martiness Fernandess. Viņš rakstīja, ka ir veiksmīgs spāņu izcelsmes biznesmenis un dzīvo Ņujorkā dzīvoklī, kas pārāk liels vecpuisim, bet cer kādreiz to dalīt ar sievu. Pāris nedēļas pūderējis Martai smadzenes, viņš izteica ārkārtīgi romantisku prasību - atsūtīt matu šķipsnu. Marta to arī izdarīja (viņu acīm redzot nebaidīja matu fetišisti, bet visi jau nevar būt paranoiķi).

Reimonds Mariness Fernandess dzimis 1914. gadā Havaju salās. 18 gadu vecumā viņš pat pārcēlās dzīvot pie sava onkuļa uz Spāniju, kur apprecējās. Otrā pasaules kara laikā dienēja Spāņu tirdzniecības flotē un spiegoja Angļu labā.
Pēc kara Fernandess cerēja atgriezties ASV un nopelnīt pietiekami daudz naudas, lai uz ASV atgādātu arī savu sievu un dēlu. Bet uz kuģa ar kuru viņš brauca uz ASV netīšām ievēra galvu smagā metāla lūkā, kā rezultātā guva nopietnu galvaskausa traumu un smadzeņu bojājumus, kas ietekmēja viņa personību, pēc traumas Fernandesam bija svārstīgs garastāvoklis un bieži uznāca neizskaidrojamas agresijas lēkmes.
Bet ar to viss, protams, nebeidzās. Uz kuģa Fernandess bija pamanījies arī apzagties, kas tika atklāts pie viņa ierašanās. Tā kā pēc gadu ilgās hospitalizācijas viņš tika nogādāts uz gadu ilgu ieslodzījumu.
Fernandesa kameras biedrs aizrāvās ar dīvaina veida vūdū un ātri vien iesaistīja šajā nodarbē arī Fernandesu, kas tam nodevās ar sirdi un dvēseli.
Viņš bija pārliecināts, ka vūdū rituāli dos spēju valdīt pār sievietēm, tāpēc, galvassāpju un krasu garastāvokļa izmaiņu māktais Fernandess, sāka sarakstīties ar sievietēm no vientuļo siržu klubiem, un prasīt lai tās atsūta matu cirtu, ko pēcāk izmantoja vūdū rituālos (ne matu fetišisms, bet tomēr viela pārdomām par romaņķiku). Kaut kā (ar vai bez vūdū palīdzības) Fernandesam izdevās pavedināt dučiem sieviešu un pēcāk apzagt.
Lielais dzīvoklis Ņujorkā piederēja vienai no viņa upurēm – kādai dāmai, kas romāna laikā dabūja nelabu galu. Viņa un Fernandess devās kruīzā uz Spāniju, kur džentlmenis pat laipni iepazīstināja ar savu spāņu sievu, pēc kāda laika sievieti atrada viesnīcas istabā - mirušu no narkotiku pārdozēšanas.
Fernandes atgriezās Ņujorkā un ar viltotu testamentu ieguva visu nelaiķes mantu.

Pēc vūdū izdarībām ar Martas matu cirtu Fernandess devās uz Pensakolu pārbaudīt rezultātu. Tā kā Marta bija virsmāsa viņš cerēja uz ievērojamu laupījumu. Tā vietā viņš dabūja tikai lielu Martu.
Pāris dienas pavadījis kopā ar Martu un secinājis, ka nozagt nav ko, viņš taisījās doties atpakaļ uz Ņujorku. Viņam gan nācās stāties pretī savam baisajam vūdū spēkam – Marta sarīkoja histērijas lēkmi un pieprasīja, lai Fernandess paliek Floridā un aprec viņu. Nabags knapi tika projām, apsolot atsūtīt naudu no Ņujorkas, par ko Martai un viņas diviem bērniem pārcelties pie viņa uz dzīvi.
Līdz ko Fernandess bija aizbraucis, Marta visiem miesta iedzīvotājiem paziņoja, ka ir saderinājusies un drīzumā taisās precēties, viņa sev sarīkoja pat vecmeitu ballīti. Tikmēr Fernandedss centās pārtraukt viņu dīvainās attiecības, bet Marta draudēja izdarīt pašnāvību, tāpēc atļāva Martai braukt pie sevis uz Ņujorku.
Viņa tika atlaista no darba, jo vienā jaukā dienā gluži vienkārši pārstāja nākt uz darbu (tāpēc, ka bija aizskrējusi pie Fernandesa uz Ņujorku). Galu galā viņa pameta arī savus bērnus, jo Fernandesam viņi krita uz nerviem.
Ar laiku civilvīrs iepazīstināja Martu ar savu krāpšanas shēmu. Martai, protams, neradās nekādas pretenzijas un viņa ar lielu entuziasmu iesaistījās upuru atlasē. Sadzīvē Marta tika stādīta priekšā kā Fernandesa māsa vai mirušās sievasmāsa.
1948. gadā, pēc vairāku sieviešu aprecēšanas un apkrāpšanas, Fernandes apprecējās ar gados krietni jaunāko Mirtu (daiļš vārds, tāpēc jālatvisko tieši šitā) no Arkanzasas. Marta atkal tika stādīta priekšā kā māsa, taču šoreiz viņai īsti nepadevās māsas lomas tēlošana. Marta bija ārkārtīgi greizsirdīga uz jauno sievu, tāpēc uzstāja, ka viņai jāguļ vienā gultā ar jaunlaulātajiem, turklāt viņiem pa vidu. Pēc pāris dienām šāda vājprāta Mirta sāka skaļi protestēt. Lai apklusinātu jauno līgavu Marta ieteica viņu sazāļot. Sazāļoto Mirtu viņi iesēdināja autobusā uz Arkanzasu. Bet izrādījās, ka zāļu deva bija par lielu un pa ceļam uz Arkanzasu Mirta nomira.
Par nākošo upuri kļuva 66 gadus vecā Žanete no Albānijas (ne tās Albānijas). Viņai piederēja liels dzīvoklis un bankā noguldīta ievērojama naudas summa. Fernandesam vajadzēja apmēram piecas dienas, lai pārliecinātu Žaneti viņu apprecēt un iztīrīt savu bankas kontu.
Taču arī šo laulību piebeidza Martas greizsirdība, viņai gadījās uziet jauno pāri nepiemērotā brīdī un izcēlās globāla bļaustīšanās par to, ko kurš var darīt. Fernandess iesaistījās aurošanā, pavēlot Martai apklusināt „šo sievieti”... Ko Marta arī izdarīja iesitot Žanetei ar āmuru un pēcāk nožņaudzot ar šalli.
Līķi viņi ietina palagos un dvieļos un pēc labi padarītā darba devās gulēt. Nākamajā dienā viņi iegādājās lielu kasti, kurā ievietoja līķi un iemūrēja īrētas mājas pagrabā. Tad viņi savāca visu Žanetes naudu un radiem nosūtīja ar rakstāmmašīnu rakstītas vēstules, paziņojot, ka dodas uz Floridu. Tā kā Žanetei nepiederēja rakstāmmašīna, radi sacēla paniku. Bet slepkavnieku pāris jau bija gabalā.
Pustrakā pāra pēdējie upuri bija Delfina Douninga un viņas divus gadus vecā meita. Fernandess paziņoja Delfinai, ka ieradīsies Mičeganā kopā ar savu māsu un pēc nedēļas viņi abi jau ievācās Delfinas mājā. Šoreiz skandāls nebija saistīts ar greizsirdību – Delfina ieejot vannas istabā ieraudzīja Fernandesu bez parūkas, kas apslēpa „kuģošanas negadījumā” iegūto rētu, un sāka bļaustīties par to, ka Fernandes viņai melojis. Marta pārliecināja Delfinu iedzert nervu zālītes un drīz vien mājas saimniece bija bezsamaņā.
Kamēr Delfina bija atslēgusies sāka raudāt viņas meita, ko gadīgā, izbijusī pediatrijas māsa, Marta žņaudza līdz viņa apklusa. Žņaugšana uz meitenes kakla atstāja zilumus un Fernandess bija satraucies par Delfinas reakciju, kad tā ieraudzīs savas meitas kaklu. Marta viņam pavēlēja „darīt kaut ko”.
Fernandess paņēma Delfinas bijušā vīra ieroci un iešāva viņai galvā, bet pēc tam apraka pagrabā.
Divas dienas viņi rakājās pa Delfinas māju, savācot vērtslietas un gatavojoties bēgšanai, bet Delfinas meita nu jau raudāja nepārtraukti. Kad Marta vairs nevarēja izturēt bērna raudāšana viņa to noslīcināja un Fernandess arī viņas līķi apraka pagrabā.
Pāris būtu varējis tikt cauri sveikā vēl kādu laiku, ja tajā vakarā būtu nolēmuši bēgt nevis doties uz kino, jo atgriežoties nozieguma vietā viņus sagaidīja policija, kuru izsauca aizdomīgie kaimiņi (lai gan kas tur aizdomīgs – šāvieni un nepārtrauktas bērna raudas aizkustinātu pat flegmu)


Martas pēdējie vārdi pirms nāvessoda izpildes: „What does it matter who is to blame? My story is a love story, but only those tortured with love can understand what I mean. I was pictured as fat, unfeeling woman... I am not unfeeling, stupid or moronic... In the history of the world how many crimes have been attributed to love?”

Filmas
The Honeymoon Killers (1969)
Lonely Hearts (2006) (ticamības moments galīgi nekāds, šis tandēms pavisam noteikti nelīdzinājās Selmai Haijekai un Džaredam Lēto)