It kā viss beidzās diezgan ātri, bet es ļoti ilgi vilkos atpakaļ, tāda ne šāda ne tāda. Kādas desmit minūtes stāvēju trepēs un skatījos kā vārna dzer no strūklakas, staigā pa pagalmu muižkunga gaitā un izrevidē visas svaigi sastādītās dobes. Nodomāju, ka šamā droši vien baigi laimīgā - atradusi krutu vietu un dzīvo, viss. Vēl viņai ir ļoti foršas attiecības ar sētnieku (laba motivācija kādreiz kļūt par sētnieku). Sētnieks to droši vien nemaz nezina.
Visiem, protams, bija baigie brīnumi, ko es vēl atpakaļ esmu atnākusi, īstenībā pati īsti nezinu, ko es domāju, vispār kaut kāda dīvaina diena šodien.

Vilcienā uz kādām 15 minūtēm atslēdzos. Vienkārši truli blenzu tālumā, ar pirkstu visu laiku braucot pār svaigi nopirktas gtrāmatas muguriņu. To gan es sapratu tikai tad, kad pamodos un rādītājpirksta nags bija iespiedies kaut kur gtrāmatas vidū un saburzījis lapas.