Cilvēki nudien ir dīvaini radījumi. Nevaru saprast kā tā var - pateikt cilvēkam, ka tu man esi sabeidzis dzīvi. Es jau nevaru pateikt radikāli pretēju lietu - ka kāds man ir uzlabojis dzīvi, baidoties piešķirt pārāk lielu varu citam subjektam (nu labi manu dzīvi arī nav iespājams sabeigt, vai gluži vienkārši cenšoties viņu sabeigt var sanākt tikai uzlabot, vai kaut kā tā). Bet darīt zināmu dzīves sabeigšanas faktu ir tā pat kā konkrētam subjektam ielikt rokās divstobreni (un ne jau kaut kādu piektā kalibra pīļu medību) un piespiest pieri pie gala.
Diezgan nožēlojama, histēriski izmisīga rīcība.