Ilgi nekas nav rakastīts par maniakiem (turklāt divtik ilgi virs atslēgas)

Jane Toppan (dzimusi Bostonā, Masačūsetā kā Honora Kelley, 1857 - 1938)

Viena no ļoti retajām sievietēm slepkavām, kuru varētu pieskaitīt pie hedonistiskajiem slepkavām (slepkavoja, lai ķertu kaifu), bet par to var strīdēties, jo tantei javno nebija "pilns spainis".
Kad Džeinai bija četri gadi nomira viņas māte, un ģimene, kurā bez Džeinas bija vēl četras meitas, palika tāva - ārkārtīgi nelīdzsvarota alkoholiķa apgādībā. Tēvu gan ļoti ātri ielika trakonamā un meitenes nosūtīja uz patversmi, jo vecvecāki no viņām atteicās. Dažus gadus vēlāk arī vienu no Džeinas māsām ievietoja trakonamā. Viņai pašai veicās labāk - 1859. gadā viņu adoptēja un šamā ieguva gan jaunu ģimeni, gan jaunu vārdu.
Labi mācījās, bija ļoti sabiedriska. Jaunajās mājās viņu it kā pieņēma kā savējo, taču tajā pašā laikā bieži atgādināja no kurienes cēlusies un izmantoja kā mājkalpotāju.
Apmēram divdesmit gadu vecumā Džeina sāka izrādīt dīvainu un agresīvu uzvedību, divas reizes mēģināja izdarīt pašnāvību. Dīvainā uzvedība pazuda apmēram tajā pašā laikā, kad viņa iestājās medmāsu skolā. Medmāsu skolā arīdzan bija izcilniece.
Neilgi pēc licences saņemšanas divi no viņas pacientiem mīklainā kārtā nomira, un viņi izmeta no slimnīcas par nolaidību. Bet vai viņa likās mierā? Nēēē, viņa sāka strādāt par privātu medmāsu. Pastarpināti tam Džeina divdesmit gadus nemanīta slaktēja savus pacientus, lielākoties tāpēc, ka tie bija veci un pārsvarā bez radiniekiem.
Viņas novirzes sāka atklāties tikai 1901. gadā ar Deivisas kundzes nāvi. Vecās kundzes nāve gan nevienā neviesa nekādas aizdomas, bet viņas radinieki nolēma pieņemt "bēdu sagrauzto" Džeinu par ģimenes medmāsu, kas izrādījās ne visai prātīgs lēmums, jo nepilnu mēnesi pēc vecāsmātes bērēm pēkšņi nomira arī viņas mazmeita Annija.
Kamēr ģimene centās atjēgties pēc dubultā zaudējuma, galus atdeva vēl viens ģimenes loceklis - namatēvs Aldens, kuru kā izskatās ķēra trieka.
Aizdomas par ļaundarību radās tikai pēc pēdējās Deivisu meitas nāves. Pēc viņas vīra pieprasījuma tikai veikta autopsija, kurā atklājās, ka tēvs un abas meitas mirušas no letālas morfija devas. Aizdomas, protams, krita uz medmāsu, kura mērkaķa ātrumā aizbēga no notikuma vietas uz Ņūhempšīru, kur nezināmu iemeslu dēļ nogalināja arī savu māsu Ednu.
Policija viņu arestēja 1901. gada 29 oktobrī (skat - precīzi pirms 99 gadiem un divām dienām). Un gandrīz tūlīt Džeina atzinās trīsdesmit vienā slepkavībā, kā arī nosauca upuru vārdus un citas smalkas detaļas, kas policistu kungiem bija jāzina.
Par slepkavībām netika tiesāta, jo tiesa viņu atzina par nepieskaitāmu un ievietoja Masačūsetas štata psihiatriskajā slimnīcā.
Par hedonismu runājot - pati Džeina stāstīja, ka viņai esot paticis līst gultā pie saviem upuriem, injicēt morfiju un sagaidīt kamēr šamie atdod galus.
"That is my ambition, to have killed more people - more helpless people - than any man or woman who has ever lived."