ausis glauda: depeche mode - personal jesus
Tīru bilžu mapi - dzēšu, šķiroju, skatos, salīdzinu, raucu pieri, viebjos.
Nevaru saprast, bet kaut kas manā izskatā, pēdējo divu gadu laikā, ir pazudis, neba tā, ka es pēkšņi būtu novecojusi par 10 gadiem, bet kaut kā... savādāk.
Racionālais prāts saka, ka pie vainas mati - tāds Samsona komplekss, ja kaut kas nav kārtībā, tad pie vainas noteikti ir mati. Bet tas cik ļoti man ir apnikusi mana matukrāsa ir zināms tikai citam "latvijas pelēkā" toņa eksemplāram, kurš nodzīvojis 22 gadus nekrāsojot matus (zeļonka un balinātas šķipsnas neskaitās). Atrisinājums ir vienkāršs vai nu atkal jāpadara mati gaišāki vai beidzot jānokrāso pavisam (jau cik ilgi gribās rudus matus, bet bail, un tas, ka ar asinszāli var dabūt rudākus matus ir MELI, var tikai dabūt neizmazgājamu rūsaskrāsas vannu).
"Metafiziskais" prāts saka, ka pie vainas nav mati, bet gan Tagores apdziedātā cerības maitiski-parazītiskā daba. Tikmēr, kamēs ir vēl kāda cerība, tā izspiež no organisma pēdējo sulu, bet kad visas iespējas ir veiksmīgi nopūdelētas pazūd tā klusi, klusi un atstāj ļīķpelēku zombiju. Šajā gadījumā diez vai ir kāds atrisinājums, tāpēc laikam būs jākrāso mati.
Mhmm vajadzētu, laikam kādu maniaku kamēr ir laiks, bet tāds slinkums rakāties savos krājumos.
Un mati paliek ziizhaini! Bet hm tad man apnika visu laiku uztraukties par pelekajaam matu sakneem un tagad peec vasaraa saulee baloshanas tik pa retam un pa neilgam pahennoju.