Tagad, kad es esmu brīva no piespiedu maniakiem varu atsākt to, ko tik dedzīgi kritizēju savā bak-darbā, proti, maniaku publiskošanu apkārtējo izklaidei. Es, protams, esmu labāka par tiem citiem, jo daru to savai izklaidei. Turklāt pavisam altruistiski un bez nekādas labuma gūšanas, ko gan nevarētu teikt par P. Vronska kungu, kurš droši vien ir piestūķējis pilnas kabatas pateicoties saviem "dižpārdokļiem".
Turklāt šajā laikā ir tik patīkami dzirdēt, ka kādam iet (gāja / ies) sliktāk par mums.

Tātad šodien parunāsim par Čārlija ēņģeļiem. Ne gluži par Kameronu Diazu, Lūsiju Liu un Drū Berimoru, bet gan par Suzanu Atkinsu, Patrīciju Krenvinklu un Lesliju van Hautenu.

Stāstīt par to, kas ir Čārlzs Mailzs Mensons laikam nav vērts, jo visi to tā pat zina, kā īsu aprakstu var citēt kādu ziņu reportieri: "Mensons dzīvoja kopā ar apmēram piecdesmit cilvēkiem, kas domāja, ka viņš ir Jēzus un sātana reinkarnācija vienā personā."
Daudzināts un pārdaudzināts, iedvesmojis labos un netika labos, māksliniekus, mūziķus, režisorus, bet, tavu nelaimi, līdz maniaku sarakstam (izmantojot Rīgas mēra izteicienu) nedavilka, jo nevienā no slepkavībām viņš nebija tiešais izdarītājs, tāpēc viņš pat tagad nerimstas kladzināt, ka sēžot cietumā par septiņām slepkavībām, kuras fiziski nemaz neesmot veicis. Bet tas tikai liecina par viņa izmanību un debīlo ASV tieslietu sistēmu.
Laikā, kad apkārt vazājās simtiem emocionāli nestabilu un pataloģiski naivu hipiju bari, bija grēks neizmantot šo lēto resursu (it sevišķi, ja šamie ir gatavi pārdot dvēseli par LSD).
Tā nu Mensons ap sevi sapulcēja tos leģendāros "aptuveni piecdesmit" jauniešus, lielākoties bābiešus (nez kāpēc) to starpā arī augstākminētās daiļavas.
Viņi visi laimīgi vizinājās pa ASV melni nokrāsotā skolas autobusā un Mensons bāza viņu galvās visādas muļķības par rasu karu t.s. "Helter Skelter" un ik pa brīdim uzbāzās ar tādiem jautājumiem kā "vai tu mani mīli", "vai tu manis dēļ mirtu" un tāda veida klišejiskām stulbībām. līdz pienāca brīdis to apliecināt darbos.
Komūnai vajadzēja naudu un Mensons sūtīja Suzanu Atkinsu, Mariju Bruneri un Bobiju Beausoleil* pie Garija Hinmana, kurš tajā laikā bija iedzīvojies kaut kādā naudā un īpašumā. Izrādījās, ka hinmanam nekādas naudas nav un pēc ilgākas spīdzināšanas Bobijs viņu nogalināja.
Divas nedēļas vēlāk Mensons lika Suzanai Atkinsai, Lindai Kaseibienai un Patrīcijai Krenvinklai braukt līdzi "Teksam" Vatsonam (Mensona Līdzskrējējam) un darīt to, ko "Tekss" viņām liek. Tas beidzās ar bēdīgi slaveno iebrukumu Romāna Polaņska mājā Beverlihilzā, kura rezultātā tika nogalināta viņa sieva Šarona Teita, viņas draugi Džejs Sebrings, Voiceks Frijkovskis un Abigeila Foldžere (Foldžer kafijas kompānijas mantiniece), kā arī pusaudzis Stīvens Parents, kas strādāja par piegādātāju. "Tekss" Vatsons ar pieciem šāvieniem nogalināja Stīvenu Parentu, Džeju Sebringu, ar vienu šāvienu un septiņiem naža dūtieniem, un Voiceku Frijkovski - ar dieviem šāvieniem, trīspadsmit sitieniem pa galvu un 51 naža dūrienu (tas varētu likties dīvaini, ja es jau nebūtu dzirdējusi par krievu gōtu bariņu, kas savu upuri nogalināja ar 666 naža dūrieniem).
Abigeilu Foldžeri nogalināja Patrīcija Krenvinkla ar divdesmit astoņiem naža dūrieniem, bet Šaronu Teitu ar 16 dūrieniem nogalināja Suzana Atkinsa, kas pēcāk uz mājas durvīm ar Teitas asinīm uzrakstīja vārdu "cūkas".
Nākamajā dienā Mensons atkal sasauca savus biedrus un nostrostēja par to, ka slepkavības bijušas pārāk "messy" un devās parādīt, kā tas ir jādara. Mensonam līdzi devās iepriekšējās nakts drīm tīm un divi jauniņie - Leslija van Hautena un Stīvs Gorgans. Par upuriem bija izraudzīti supermārketu tīkla īpašnieks Leno LaBianka un viņa sieva Rozmarija. Mensons un "Teks" draudot ar ieročiem pārīti sašņorēja un atgriezās pie pārējiem mašīnā, tad Mensons lika Krenvinklai un van Hautenai iet līdzi Vatsonam, nogalināt sasietos lauleņus un atstāt uz zienām uzrakstus, ko viņi draudzīgi arī izdarīja. Rozmariju nogalināja ar četrdesmit vienu dūrienu, ko izdarīja gan Vatsons gan Leslija van Hautena, Patrīcija Krenvinkla Leno nohalināja ar divpadsmit naža dūrieniem un četrpadsmit dūrieniem ar kaut kādu tur dakšu, ar kuru arī iegrieza uzrakstu "karš" līķa krūtīs un atstāja iedurtu vēderā. Tad uz sienām tika uzrakstīti vārdi "nāvi cūkām", "celieties" un "helter skelter".
Tikmēr Suzana Atkinsa bija izdomājusi nogalināt savu paziņu aktieri, Mensons plānu atzina par labu esam un palaida viņu un Stīvu Gorganu veikt noziegumu pašiem savā nodabā. Bet Atkinsa sajauca dzīvokļus un abi atmeta roku plānam un ņēma kājas pār pleciem.
Policija (nepieklājīgi leni, bet tomēr), protams atklāja noziegumus un apsūdzības pret Lindu Kaseibienu ātri vien tika noņemtas, jo viņa piekrita liecināt pret pārējiem. Un sākās jutrais cirks, jeb tiesas sēde uz kuru Suzana Atkinsa, Patrīcija Krenvinkla un Leslija van Hautena ieradās basām kājām, pēc Mensona parauga iezīmējušas pierē krustus ar sakarsētām matadatām, smaidošas, rokās sadevušās un dziedošas ("Why don't you just kill us all now"), nākamajā tiesas sēdē viņas ieradās tādas pašas tikai ar noskūtām galvām. Ārpus tiesas savukār pulcējās uz brīvām kājām esošie Mensona bābieši, kas tieši tā pat dedzināja pierē krustus un skuva nost matus tā teikt - monkey see, monkey do.
Visi augstākminētie personāži pašreiz ir dzīvi un apskatāmi dažādos Kalifornijas cietumos, jo moratoriju nāvessodam uzlika tieši iztiesāšanas laikā un šamie bija pirmie, kas palika aiz strīpas.

Bet bija arī citas Mensona meitenes, kas centās būr noderīgas, piemēram, Marija Brunere ar dažiem citiem biedriem iebruka ieroču veikalā un centās nozagt krutos ieročus, kas bija paredzēti lidmašīnas nolaupīšanai (viņi cerēja nolaupīt lidmašīnu un katru stundu nogalināt pa cilvēkam līdz atbrīvos Mensonu), bet viņus ielenca policisti kamēr šamie strīdējās vai nogalināt veikalā esošos cilvēkus.
Viena no dedzīgākajām Mensona piekritējām, Linete Fromma, savukārt mēģināja nogalināt ASV prezidentu Džeraldu Fordu, kas viņai protams neizdevās, bet atentāta mēģinājumu ASV kopš Kenedija nošaušanas soda ar augstāko sodamēru, šajā gadījumā mūža ieslodzījumu.


* ciest nevaru franču uzvārdus tāpēc netulkošu