Ir tādas sievietes no kurām aš staro perfekcionisms - visas tādas ģelavajas un nopietni uztveramas... femmes fatales. Es klusiņām šņarkstinu zobus, jo man tak arī vajag! Ja tas viss aprobežotos ar izskatu vien būtu ārkārtīgi burvīgi, bet tā iedzimtā "fatalitāte". Kur tā rodās?
Kā rakstīja cienījamā popsautore M. Mičela: "mūlis zirga iejūgā ir un paliek mūlis."
Tā kā visa mana fatalitāte izkūp ar pirmo pīli, kas parādās pie apvāršņa (Wīīīī pīles!), kādu nebūt citu lidojošu lopu vai vienkārši subjektu, kurš sadirš printeri tieši pirms mana melnraksta izprintēšanas tā, ka man pēcāk jādeso pa nekvalitatīvi bruģēto Kaļķu ielu uz Rīgas domi, augstpapēžu kurpēs ieautai, lai neliktu V. kungam gaidīt un kavēt sapulces. Un mans svarīgums pabira kaut kur uz tās pašas nelaimīgās Kaļķu ielas, jo Domē es ierados izpūrusi, aizelsusies un kliba ar kreiso kāju. Jā, un nokavēju, protams.