Gandrīz vienīgā lieta, kas man nepatīk teātra apmeklēšanā ir tas, ka visas tantes (un ne tikai) uzskata par savu pienākumu salaistīties ar savām labākajām smaržām, tāpēc es parasti pirmās desmit minūtes šķaudu līdz deguns kļūst nejūtīgs.
Vēl viena interesanta lieta teātros ir tā "izrādē smēķē" fīča. Galvenais ir zināt, ka izrādē smēķē, jo tas ir ļoti, ļoti slikti, bet tas, ka izrādē vienā laidā trekterē viskiju, un vispār permanentā dekorācija fonā ir bārs ar bārmeni, ir tikpat maznozīmīgs fakts kā tas, ka viena no galvenajām varonēm ir mauka, kas plivinās pa skatuvi pusplika. Jo izrādēm pastāv tikai smēķēšanas faktors, nevis objektīvs iedalījums visādos PG 13, R un NC 17. Tāpēc droši vediet savus mazgadīgos bērnus uz visādām Kaligulām un citiem cienījamā Dž. garadarbiem - lai čīkst un krīt uz nerviem pārējiem skatītājiem, galu galā tas sanāks lētāk kā apmaksāt aukli.

Bet akmeņu veikalā beidzot iegādājos pieklājīga lieluma hematītu. Neskatoties uz to, ka pārdevējām tur diendienā jasaskarās ar visādiem zīlniekiem, ekstrasensiem un random dienaszagļiem, kas vēlas attīrīt savas čakras ar akmeņu palīdzību, viņas pārlieku jūsmīgi uztvēra manu bindi. Mani, piemēram, vairāk šokēja tante, kas man aiz muguras stāstīja savai klientei, kādās kombinācijās jāsalieka akmeņi, lai nerastos riebums pret darbu. (es personīgi varu iedomāties tikai vienu kombināciju - ar prāvāku oniksa gabalu iesviest traucējošam kolēģim)