Pēdējā reize, kad es kaut ko pērku biļešu servisā. Man ATKAL nācās visu izburtot priekšā, bet beigās tā ķoķa paņēma vienu latu par apkalpošanu. Kāda pie velna apkalpošana?! Visīstākā pašapkalpošanās!

Pie rīta tējas sarunas par dažādu šņorzābaku pros and cons.

Imho labākā variācija par Tainted Love tēmu. Tā nogurusī bals.

Jā, un šņuk par Coil(istu). Tā liekas, ka nāvei arī kaut kādas dvēseļu kvotas līdz gada beigām jāaizpilda, savādāk nez ko visi šitā sākuši apmirt tieši novembra beigās / decembra sākumā.

Pa dienu man kaut kā ieskanējās jaunais Manufactura albums, es to pat nebūtu pamanījusi, ja tā skaņa nebūtu tik dīvaina un nedzirdēta (tā bija The Whore's Lullaby). Un kādas piecas minūtes sēdēju ar milzīgām acīm blenžot ekrānā.

Tagad beidzot klausos visu no sākuma.

Flash back - Manufactura bija viens no briesmīgākajiem Bž-bž-bž mūziķiem (jeb industriālais šņiru-šņeru), ko es klausījos, lai līdzsvarotu savu iekšējo haosu ar apkārtējo pasauli. Tā bija vienīgā mūzika pie kuras varēju tiešām nomierināties un domāt. Tas bija kaut kas tāds raupjš un vienveidīgs, bet tajā pašā laikā arī ļoti praktisks un viegli uztverams (ha - nez kāpēc man prātā vienmēr ienāk tas pelēkais, porainais, padomju laika papēžu beržamais akmens).

Bet tagad:
Pirmā doma ir - kāds nabaga Karlozam M ir izskalojis samdzenes.
Otrā doma - MAN PATĪK! Tas jau ir kaut kas līdzīgs ebm - tāds bišķi gōtu-diskō, bet tas zemteksts, tas haoss, kaut kādā mistiskā veidā tur vēl jo projām ir! Un tas ir viesnotaļ jauki, jo manas ausis jaunākas nepaliek (vecumdienās jau galvenais komforts - visādi Deine Lakaien un cita dīvānmūzika).
Trešā doma - piektajā (un dažos nākamajos arī) gabalā ir skaidri atbildēts uz pirmo radušos domu - smadzenes nav skalotas - tā pati vecā labā Manufactura.