Es tagad varētu sākt izdvest visādas skaņas sākot ar eksaltētiem "uh un ah" un beidzot ar priekpilniem "īīīī un wīīīī" (un pa vidu vēl parūkt).
Bet pirmām kārtām paldies cibiņai ave par biļetēm :)

Opera ir vienkārši dievīga vieta! Ir tikai trīs gadījumi, kad iemantoju kaut kādu stāju (jo īstenībā ne man grācijas, ne stājas) un viens no tiek ir, kad jāiet uz operu (tad ne zosāda metas uz plikiem pleciem, ne čīkkstiens par augstiem papēžiem, tikai taisna mugura un degums mākoņos).
Un kā gribētos uzvilkt milzīgu čaukstošu kleitu, kas knapi ierūmētos istabā (apmēram tādu kādu Skārletu piespieda vilkt uz Ešlija dzimšanasdienu), un pastaigāt pa operas gaiteni turpu šurpu kā sen-senos laikos, jo to īsto jēgu šai "pastaigāšanai" mūsdienās neviens vairs neatceras, ārzemnieki, piemēram, pat necenšas ievērot.
Un jūtos vienkārši brīnumjaukburvīgi kā var justies tikai sapucējies cilvēks zeķēs, žeķturī un korsetjostā.

Par mūziku runājot.
Pie šitā gabala varētu valsēt un valsēt... un valsēt... un valsēt, kamēr pakrīt un nevar vairs piecelties.