Varu paņerkstēt.

Kamēr citi bauda dzīvi es tupu mājās, klausos un rakstu, patinu atpakaļ, atkal klausos un rakstu, un tā tālāk, un tā jo projām.

Pamazām pār mani sāk nākt atklāsme, kā darbojas žurnālistikas attīrīšanas iekārtas.

Lai nu kā, beigās nepaliks nekas no tā, kas bija sākumā.

Un es šausmīgi smieklīgi runāju krieviski. Ne ar latviešu akcentu, nēeēē, ne pavisam nē! Nez... ar kaut kādu Gruzīnu akcentu (?).

Tik ļotīīīīī gribas izlaisties uz grīdas un paripināties turpu šurpu, pastaipīties, palasīt kādu grāmatu un vispār slaistīties. Bet nevar! A-UUUUUUUUUUUUU!

Un tā kā es neesmu spējīga koncentrēties vienai nodarbei/domai vairāk kā piecas minūtes (par to pat klīst vecas anekdotes: "Un tad Nīče vēl ir teicis... wīīīī baloži!!!"), atradu šitādu prieku: