Emiru Kusturicu vajag padarīt par ikgadēju tradīciju (nez manas divas reizes jau laikam vēl neskaitās tradīcija bet veiksmīga sakritība).
Tik sen nav būts nevienā koncertā, ka nezinu ko lai raksta, jo viss liekas tik labi, a varbūt arī bija labi (un tā nebija tikai mana eiforija)!
Padomju himna sākumā (un arī beigās) vēl jo projām rada vajadzīgo noskaņu, un tik šausmīgi labi iederējās vēl jo projām padomiskajā Kongresu namā!
Un visiem augstajiem (aukstajiem ?) māksliniekiem parasti ir skaidrs - dziedam to, to un vēl šito, reizēm tas viss ir pat pierakstīts uz papīra lapas un nolikts priekšā, bet te klausītāji var burtiski izdiņģēt dziesmas. Gribat Vasju - dabūsiet Vasju!
Par ritmiem nemaz nav vērts runāt! Kājas pašas cilājās. Nākošreiz pavisam noteikti likšu lietā savu čigānu prikidu un ūber labi nomaskēto mentalitāti.
Vienkārši lieli bērni kas spēlējas ar lielu rotaļlietu - publiku.

I'am not Romeo
I'am not Romeo
Maybe you are Juliet
But I 'm not Romeo

Pielāgojot un pamainot vārdus

I'am not Juliet
I'am not Juliet
Maybe you are Romeo
But I 'm not Juliet

Gribu vēl!

Ak jā - skaists piemineklis