Rīga saindē cilvēkus ar apdomību.
Nav brīnums, ka visi Rīgas bērni man mūždien ir likušies kā mazi opīši un omītes.
No rīta tik skaisti sniedziņš sniga! Kā reiz varētu sniegpārslas ar mēli ķert, bet nez kādu mistisku iemeslu dēļ man vajadzēja iedomāties, ka cilvēks, kas staigā pa Rīgas ielām ar izkārtu mēli izskatītos nedaudz šizofrēniski. Varbūt ne tik šizofrēniski, ka slidotava un popsa pie Raiņa pieminekļa (tas piemineklis gan pats par sevi arī ir šizofrēniskis - uz to norāda Raiņa cimperlīgā poza), bet tomēr.
Atliku uz citu reizi.

Delfina Y Eva un María de Jesús González

Māsas meksikānietes pazīstamas arī ar iesauku Las Poquianchis, dzīvojās pa savu necilo rančo El Ángel, piekopa nelielu ģimenes biznesu, taču kā jau mēdz būt ļaunie kaimiņi glūnēja ap stūri ar ļaunu aci, un viņu ģimenes mājās netālajā Guanajuato pilsētā bija iemantojušas izsmeļošu palamu - bordelis no elles.
Tā kā Guanajuato pilsētā ik pa laikam pazuda sievietes, laipna prokurore norīkoja policistus apskatīt māsu Gonzálezu māju. Kurā viņi uzgāja vienpadsmit vīriešu, astoņdesmit sieviešu līķus un dažus embrijus, kopsummā 91 līķi.
Fascinējošs ir veids kādā viņas nolīga jaunas prostitūtas - ievietojot avīzes "meklē palīdzību" sadaļā sludinājumu. Neatradu sludinājuma tekstu, vismaz ne angļu valodā, bet meksikāņu valodu pārzinu tikai nojausmu, ne stabilu zināšanu līmenī, taču šis fakts rada jautājumu, par Meksikā dzīvojošā kontingenta tikumiem, ja reiz prostitūtas var nolīgt ar pilnīgi legālas avīzes starpniecību.
Loģiski - kad prostitūtas saslima ar kādu kaiti, guva nopietnus miesas bojājumus vai gluži vienkārši novalkājās, māsas Gonzálezas tās atbrīvoja no ciešanām. Viņas mēdza nogalināt arī klientus kas parādījās viņu rančo ar lieliem naudas daudzumiem.
Notiesātas 1964 ar 40 gadiem cietumsoda (katrai). Arī šis fakts met ēnu uz Meksiku, jo nogalināt 91 cilvēku un dabūt tikai 40 gadus - kaut kā smiekīgi.