Rīga saindē cilvēkus ar apdomību.
Nav brīnums, ka visi Rīgas bērni man mūždien ir likušies kā mazi opīši un omītes.
No rīta tik skaisti sniedziņš sniga! Kā reiz varētu sniegpārslas ar mēli ķert, bet nez kādu mistisku iemeslu dēļ man vajadzēja iedomāties, ka cilvēks, kas staigā pa Rīgas ielām ar izkārtu mēli izskatītos nedaudz šizofrēniski. Varbūt ne tik šizofrēniski, ka slidotava un popsa pie Raiņa pieminekļa (tas piemineklis gan pats par sevi arī ir šizofrēniskis - uz to norāda Raiņa cimperlīgā poza), bet tomēr.
Atliku uz citu reizi.