Kā grūst apņemšanās

Marinai bija treniņš, apsēdos laukuma malā, lai pafotografētu un atsvaidzinātu atmiņā un refleksos kustīgu objektu fotografēšanu, kā izrādījās es tikai traucēju - kad mīlīt's mani ieraudzija viss viņu kopdarbs izkūpēja, un viņš sāka uzstājīgi vilkt uz manu pusi, tādu spītību no viņa puses nebiju redzējusi. Marina, protams, ir tikai cilvēks, un vadīt kaut kur pustonnīgu zvēru, ja viņš to negrib, nav iespējams. Palaists pienāca man klāt, pačaukstināja kurtku, sabučoja, un skatījās ar savām lielajām zilajām acīm. Sākumā biju apstulbusi, jo tik klaju pieķeršanos vēl neviens dzīvnieks man nav izrādījis.
Un tad es atcerējos savu apņemšanos, kas radās vasaras beigās, ka nebūs vairs nekādas dvēseliskās lietas un emocionālo traumu dziedināšanas, tikai saus profesionālisms, atsvešinātība, u.tt. Un tūlīt pēc tam manu acu priekšā parādījās citāts no "The Vampire Armand": "Love we need, and love can make us forget and forgive all savagery, as perhaps nothing else can."
Tajā brīdī biju gatava sākt kaukt! Tā apņemšanās bija tik maitiska! Es būtu liegusi kādai radībai aizmirst visus pazemojumus un ciešanas ko viņam ir sagādājuši cilvēki... sitienus, turēšanu caurām dienām 3x3 m būcenī, sačakarēto veselību, traumas, nežēlīgo darbu; tikai tāpēc, ka ES negribu, lai MAN būtu ciešanas, kad beidzot uzradīsies kāds, kuram būs tie 5000 eiro. Kā cilvēki tomēr atrod veidus kā tirgoties ar mīlestību... tieši tā pat kā es atrodu arvien jaunas emocionāli traumējošas "izklaides"...
Es jūtu kā tas vis beigsies - es iedzīvošos nervu sabrukumā un pāragri nosirmošu, jau tagad izdzirdot klepu vai smagāku elpu man aizcērtas elpa, labi, ka ir kāds, kas nomierina un saka: "Tas nebija klepus viņš vienkārši šķaudīja" vai "viņš elpo normāli, tā NAV enfizēma"... Tas nedaudz nomierina, kaut arī es zinu, ka tā IR enfizēma...