Nedaudz par mantrām.

Budistu Om Mani Padme Hum (ॐ मणि पद्मे हूँ) vs. Šivaistu Om Namah Shivaya (ॐ नमः शिवाय)

Uzvar Om Namah Shivaya.

Un ne tikai tāpēc, ka slepeni fanoju par Šivu un konsekventi izmežģu kādu ķermeņa daļu mēģinot nostāvēt Natarajā. Gau galā tas ir tikai pašsaprotami, jo viņš būtu paticis pat Nīčem (kā viņš pats teica - neticētu dievam, kas nemāk dejot, un Šiva kā zināms iznīcina un tad uzdejo).

Lai nu kā 40 minūtes klausījos budistu Om Mani Padme Hum - kā pīlei ūdens! Bišķi palīgojos, padungoju līdzi, viss.

Bet precīzi 10 minūtes Om Namah Shivaya iedzen kārtīgā transā, it sevišķi ar līdzi runāšanau (man ir tādas aizdomas, ka tur ir kāds sakars ar elpošanu un no tās izrietošu skābekļa piegādi smadzenēm)

p.s. arghhh tas viss ir viena neirolingvistiskā programmēšana un baldriānu tēja!