garīgais: priekiem nav gala
ausis glauda: Parzival - One Day
Tā kā man ir ļoti labs garastāvoklis un kādu otro mēnesi es klausos gandrīz vai tikai krievu surogātfolkmūziku. Tad jāpienaglo savas dziļās atklāsmes.
Hronoloģijā ir spēks, tāpēc sarindošu apsēstības sākot ar senāko.
Romowe Rikoito
Pirmie, vienīgie, īstie, jaukie, ideālie. Miers un harmonija. Bet ilgāk par stundu nav ieteicams klausīties, savādāk iestājas vispārēja apātija, lai gan īstenībā diži vairāk par stundu arī nav iespējams klausīties tikai triju izdoto albumu dēļ.
Piemērs - Blueberry Song iz Austradeiwa.
Moon Far Away
Vēl ideālāki un vēl vis-vis-vis nezinu kādi. Apgāza manu priekšstatu, ka krievu folkmūzika (klasiskā) ir nekur liekama. Izrādās, ka ir pat ļoti skaista, ja to visu tā smuki noformē un savieno. Pielipa līdz kaulam, tik ļoti, ka nācās pat iegādāties orģinālos diskus, pārvarot milzīgo riebumu pret internetveikaliem, kur neko nevar pagrozīt un aptaustīt.
Piemērs - Ты взойди красно солнышко iz Беловодие
Тэм
Man gan parasti nepatīk visi tie sausās ģitāras strinkšķinātāji (ja fonā nav vēl kaut kas) nez kā viņus precīzi nokristīt - bardi, ministreļi vai kā savādāk, bet Наталия Новикова ir vienīgā, kas mani nekaitina. Vēl vairāk - neapnīk un nenogurdina. Un lirikas tik organiski iesēžas atmiņā, ka ne tikai dziedāt līdzi varētu, bet arī - ikreiz kad brālis, veco labo laiku vārdā, izrāda iniciatīvu mani pabakstīt, automātiski izdziedu vārdus: "брат сестру свою младшую нетронь!"
Piemēri - Посвящение Каэр Морхену un Нагадала Нам Судьба, bet vispār - šeit var dabūt visus viņas albūmus pilnīgi legāli, ļoti ātri un labā kvalitātē.
Majdanek Waltz
Vispār dīvains fenomens, jo no vienas puses, reizēm uzmācās sarkastisks smīns un atmiņas par sendienu krievu ūberbargajā valodā ieskaņotajām filmām, bet no otras, patīk. Kaut kas ļoti pazīstams un mīļš.
Piemērs - Под землю un Вечер iz Детство Гамлета
Мельница
Pēdējais atklājums. Vispār tā nejauši atradu, bet uzreiz iepatikās, jo nedaudz atgādina vecos labos Parzival, ne tos, kuri dark ambient - martial industrial - neofolk vēl šobaltdien, bet tos no sendienām, kuriem bija vājprātā jauks folkroka albūms Legend tālajā 1971. gadā, bet tas jau ir cits stāsts (par Vāciju).
Lai nu kā kājas pašas cilājās!
Piemērs - Горец iz Дорога сна un Белая Кошка iz Зов Крови (pēdējā laikā vispār kaut kāds iekāriens uz šūpuļdziesmveidīgajiem)
Vēl ir arī Leger Des Heils ar skaistu krievu dziesmu pilnīgi bez vācu akcenta, bet tie atkal ir vācieši, tātad arī cits stāsts.
Viņi nav ambient viņi ir svētais neofolk :P lai gan atmosfēru rada labu (kas ir mans pirmais kritērijs labam ambientam)