Albērs Kamī

Katru vakaru viņš nolika šo ieroci uz galda. Pabeidzis darbu, viņš sakārtoja savus papīrus, paņēma revolveri un piespieda pie tā pieri, slidināja to pa deniņiem, pret auksto dzelzi atvēsināja drudžainos vaigus. Un tad ilgu brīdi viņš tā palika, ļaujot pirkstiem taustīties gar mēlīti, manipulējot ar drošinātāju, līdz viss ap viņu apklusa un, jau būdama miegaina, visa viņa būtne sarāvās, jūtot vienīgi auksto un sāļo dzelzi, no kuras var nākt nāve.
no brīža, kad neizdara pašnāvību, ir jāklusē par dzīvi. Un pamodiens, pilnu muti ar jau rūgtām siekalām, viņš laizīja ieroča stobru, iebāza tur mēli un, bezgalīgā laimē sēcot, ar sajūsmu atkārtoja: "Mans prieks ir ļoti nozīmīgs."