| |
[Jul. 9th, 2017|11:04 pm] |
|
Nesaprotu, kā mēs ar labāko draugu pamanāmies būt labākie draugi. Mēs varam caurām naktīm novāvuļot un irgoties, bet viņš taču neko par mani nezina un mani nepazīst. Mēs laikam par mani diez ko nerunājam. Savādi. Jo mana ciba, piemēram, un arī dzīve, vismaz pēdējā laikā ir tikai es un man un es un man. |
|
|
| |
[Jul. 9th, 2017|09:33 pm] |
30km ar ričuku pa ielām, šosejām, smilšainiem, dangainiem celiņiem un krūmainām taciņām - ček. Tādam ričku un satiksmes un vispār visa kā zaļknābim un bailīgam tlusim tā ir baigā štelle. Drusku festivālmūzikas - ček, drusku draugi un paziņas - ček, drusku (ok drusku vairāk nekā drusku) darbs - ček. Es teiktu, ka viss ir līdzsvarā un balansā - solīdā balansā nevis uz aizas malas balansā, fiziskais fitness ček, sociālais fitness ček, kulturālais fitness ček. Pagaidām izskatās, ka pacients dzīvos. Virziena, mērķa, jēgas īsti nav, bet pagaidām bez tā var iztikt.
Brauc mājās, brauc tūlīt pat mājās, man saka. Es esmu mājās, atbildu. Man ļoti žēl. |
|
|
| |
[Jul. 9th, 2017|12:09 pm] |
|
Ko, ko es tajās Filipīnās darīju. Biju ceļojumā uz Zemes centru. |
|
|
| Relapse |
[Jul. 9th, 2017|02:50 am] |
|
Tā vietā, lai gulētu vai vismaz strādātu (kļovāko darbu pasaulē taču), es atkal dzenāju atkal materializējušos spoku. Atcerējos par vienu spokainu bildi, kuru kaut kad ziemā ieraudzīju vienā forumā. No tām, kas lika sarauties izbailēs (ap to laiku es gan pastāvīgi raustījos izbailēs kā puņķis uz drāts). Gribēju parādīt prototipam, pardon, nejaušas sagadīšanās pēc līdziniekam. Bridu uz labu laiku neapmeklēto forumu, ķeksējos pa threadiem kā ar tālu izstieptu mietu pa mēslu čupu. Un, protams, tieši tās bildes tur vairs nav. Posts ir, nederīgs links uz bildi ir, bildes nav. Visi gali ūdenī. Tev rādījās. Fak jū, spoks. Ej dirst. |
|
|
| |
[Jul. 7th, 2017|01:35 pm] |
No rīta zvanīju siham, lai pieklājīgi atceltu vizīti, jo es izskatos un ožu pēc uzdzīvnieka, turklāt nenormāli nāk miegs man vairs itin nekas nekaiš, es esmu pavisam normāla, bet - kāda laime - siha šodien nav. Ze Keviniem ir nedēļa laika atkal spiesties manā šitentajā aurā pa visām porām (jo aurām ir poras - tā es tikko izdomāju), jo man ir švaka atmiņa, un pēc nedēļas es siham neko nevarēšu pastāstīt pat pagātnes formā.
Toties kāds kungs man vakar krogā vaicāja, ko es tajās Filipīnās darīju - par prostitūtu strādāju, vai? Nē, nu, kāpēc uzreiz strādāju. Kad runa ir par dzīves aicinājumu, tad mēle neceļas saukt to par strādāšanu. Viņš pēc divām nedēļām šķiroties. |
|
|
| |
[Jul. 6th, 2017|12:41 am] |
|
Drebinādamās jūlija spelgonī, stundu nostāvēju rindā (gluži kā padomju laikos - ar nekauņu līšanu bez rindas un pārējo rindā stāvētāju sašutušu brēkšanu, baidīšanos, ka prece izbeigsies tieši deguna galā pēc stundu nīkšanas aukstumā un vējā rindā utt) pēc zemenēm, lai varētu iebāzt vasaru burciņā, jo burciņa ir vienīgā vieta, kur vasaru var šobrīd atrast. |
|
|
| |
[Jul. 4th, 2017|11:05 am] |
|
Ir lauvēni, ir tīģerēni; var tak arī būt pumēni, vai ne? |
|
|
| |
[Jul. 3rd, 2017|11:11 pm] |
|
Draudzene atveda ričuku. Drusku aiz bailēm, drusku aiz priekiem trīcēdama, aizminos uz tāltālo ciema veikalu (nevis uz tuvējo republikas, iespējams, lielāko emporiumu - tur es biju pa dienu un nopirku bļodu), piekrāvu pilnu mugursomu ar sazin ko tā, ka knapi to varēju pacelt, un minos atpakaļ uz saviem alķīmiķu kvārteriem vienā no Sadritmoras burvju klana torņiem. Visīstākais The Sims ir sācies, tāpēc ēdu pina colada saldējumu bubble gum glazūrā, klausos atbilstošu The Sims dziesmiņu (man pat frizūra identiska kā mazajai meitenei bildē), un visu laiku gribas baurot kā Krisam Hamfrijam: This is the best day of my life! |
|
|
| |
[Jul. 3rd, 2017|07:14 pm] |
|
Šitajā dubakā jāvelk nevis zeķes zandalēs, bet gan vilnas kapzeķes zandalēs. Divus pārus. Vismaz. |
|
|
| |
[Jul. 3rd, 2017|10:47 am] |
|
Laikam tomēr jātur ciešāk grožos sava mizoandrija. Nav glīti, Yannel, puišus publiskos rakstu darbos dēvēt par pišiem. |
|
|
| |
[Jul. 2nd, 2017|12:17 am] |
Vienkārši jāpierod, ka pasaule rādīsies drusku savādāk ierāmēta.
Tas nav ne labi, ne slikti (vairs), ne pačotna, ne nepačotna. Vienkārši drusku savādāk. Un ka tā būs vienmēr. |
|
|
| |
[Jun. 29th, 2017|07:29 pm] |
Šitādās par naktīm tumšākās dienās nākas kost pirkstos:
Pārsteidzīgi es no sevis izdīdīju pūcību (nejaukt ar cūcību). Tagad rumpis visu laiku domā, ka ir nakts, un grib gulēt nevis strādāt. Būtu kauč izklaidēties gribējis, bet nē. Tikai gulēt. |
|
|
| |
[Jun. 28th, 2017|12:56 am] |
Tu, cilvēks, gadu peries pa kaut kādiem neaprakstāmiem pasaku biezokņiem un slīkšņām, bet tad - plakš! pēkšņi pamosties viss tāds mundrs un diezgan normāls, un to gadu tā arī atceries - mazliet neskaidri - kā murgu - to, kas piemeklē miegā. Un, viegli paraustot plecus, pabrīnies: A kas tur ko baidīties? Kāpēc man no tā bija tik slikti: paralīze, near death experience, katatonija, paranoja, stokholmas sindroms, neprāts un tamlīdzīgi dzīvesprieki?
Un tamborē savu sedziņu tālāk. |
|
|
| |
[Jun. 8th, 2017|01:55 pm] |
Draudzene (psihoterapeite, ja kas) no zila gaisa iepidžina mesendžerī jautājumu: "Tu esi stipra?"
Kasu pauri, domāju, ko lai tādu motiveišenposterīgu ar saulrietu fonā atbild, beigās uzrakstu garu, plašu un izsmeļošu: "E?"
Izrādās, braukšot ceļojumā; vajagot kādu, kas sunīti (krietna teļa izmērā un divu teļu vilktspējā) tikām pastaidzina. |
|
|
| |
[Jun. 7th, 2017|11:18 am] |
Izrādās, Getliņu izgāztuve atrodas Kaudzīšu ielā.
Cik mīļiņi. Mēsliņu kaudzītes.
*o*
(un jau ceturto reizi pēc kārtas mana roka spītīgi raksta "izgāstuve") |
|
|
| |
[May. 22nd, 2017|11:28 pm] |
ko es šodien redzēju mežā:
ezi
(būs laikam jāievieš atsevišķa apakšrubrika trīsburtīgajam vaildlaifam. visvienkāršāk tur būs reģistrēt nepazīstamus vaildlaifa pārstāvjus) |
|
|
| ko es šodien redzēju mežā |
[May. 18th, 2017|11:26 pm] |
|
odu |
|
|
| |
[May. 14th, 2017|11:58 pm] |
Ko es šodien neredzēju mežā:
skrējējus |
|
|
| |
[May. 11th, 2017|10:00 pm] |
Paziņai saslima dēliņš. Viņa pārdeva māju mazpilsētā, lai vajadzības gadījumā nekavējoties varētu doties uz ārzemēm ārstēt bērnu, un ar visu ģimeni (dzīvesbiedru un trijiem bērniem, nemaz nerunājot par suni) apmetās mātes dzīvoklī Rīgā. Bet suns, tātad. Sune. Pusvilks-puslabradors jeb milzīgs, pēc izskata tīrs labradors, pēc rakstura gan tikai daļēji labradors. Drusku mežonīga - radusi brīvi dzīvoties pa saviem laukiem -, tagad iesprostota varbūt ne gluži blokmājas dzīvoklī, bet tomēr gana stresainos apstākļos un burzmā, turklāt teritorija jādala ar saimnieces māsas labradoru, kurai te ir mājas. Dzīvodamās pa Ventspili, dīcu tētim, lai ļauj man ņemt sunīti - kaut uz laiku. Suns tad varētu kopā ar mani ik pārdienas vicot 10km pa Ventspils mežu un turklāt peldēties jūrā - labradors tak - ar pusķepām - puspleznām. Visādi izdomājos, kā mēs ar sunīti viena otrai būtu uz laiku piešķirtas dakteres-klaunes, kā viņa droši vien briesmīgi skumtu pēc savējiem, kā es ar viņu neko daudz necackātos, bet vienkārši nodrošinātu viņai kārtīgu izskraidīšanos un veselīgu nogurumu, lai tik ļoti neskumst. Sunīti tētis man tomēr neļāva ņemt, un labi, ka tā, jo es drīz atkal nobraucu Rīgā.
Pirms dažām dienām sunci satiku. Biju uz brīdi ieskrējusi pie viņas ģimenes. Madara brīdināja, ka Pika man briesmīgi lekšot virsū, viscaur mani nospalvošot un ko tik vēl ne. Taču sunce rātni pietecēja man klāt un maigi un uzmanīgi ielika man klēpī snuķi - nu, tieši kā mans Rausis. Un skatījās uz mani tik sirdi plosoši bēdīgi - neviens bērnunama bērniņš tik izmisīgi un skumji nelūgtos, lai ņemu viņu līdzi, lai vedu viņu prom no šiem šausmīgajiem, ļaunajiem ļaudīm, no šīs drausmīgās, neviesmīlīgās vietas. Sivēns tāds. Tiešām daktere klaune. |
|
|
| |
[May. 11th, 2017|09:11 pm] |
Pirmo gada ceturksni pavadīju Ventspilī. Tur laikpalaikam vakaros, kad jau bija tumšs, gāju patirināties uz Piejūras parka brīvdabas vingrošanas uzpariktēm un pēc tam aizstaigāju līdz lielūdenim - parasti pludmalē vēlos vakaros bija smukas, visnotaļ dramatiskas debesis ar visu oriončiku, vējš, nu, kā jau ziemā un agrā pavasarī pie jūras. Reiz vienvakar jūras krastā man blakus no tumsas iznira suns. Viens pats. Skrienot garām, neapstājoties uzsauca man steidzīgu, draudzīgu čvau!, un tāpat nekavējoties pazuda tumsā.
Apmēram tā es ar sevi vienojos attiekties pret to svešo bezformīgo apziņas miglas kunkuli, kas ieskvotojis manā telpā. Kā pret to steidzīgo suni, kurš garāmskrienot uzsauc man včau!, un dodas tālāk savās darīšanās. Lai jau dzīvojas savā nodabā. |
|
|