|
May. 11th, 2017|10:00 pm |
Paziņai saslima dēliņš. Viņa pārdeva māju mazpilsētā, lai vajadzības gadījumā nekavējoties varētu doties uz ārzemēm ārstēt bērnu, un ar visu ģimeni (dzīvesbiedru un trijiem bērniem, nemaz nerunājot par suni) apmetās mātes dzīvoklī Rīgā. Bet suns, tātad. Sune. Pusvilks-puslabradors jeb milzīgs, pēc izskata tīrs labradors, pēc rakstura gan tikai daļēji labradors. Drusku mežonīga - radusi brīvi dzīvoties pa saviem laukiem -, tagad iesprostota varbūt ne gluži blokmājas dzīvoklī, bet tomēr gana stresainos apstākļos un burzmā, turklāt teritorija jādala ar saimnieces māsas labradoru, kurai te ir mājas. Dzīvodamās pa Ventspili, dīcu tētim, lai ļauj man ņemt sunīti - kaut uz laiku. Suns tad varētu kopā ar mani ik pārdienas vicot 10km pa Ventspils mežu un turklāt peldēties jūrā - labradors tak - ar pusķepām - puspleznām. Visādi izdomājos, kā mēs ar sunīti viena otrai būtu uz laiku piešķirtas dakteres-klaunes, kā viņa droši vien briesmīgi skumtu pēc savējiem, kā es ar viņu neko daudz necackātos, bet vienkārši nodrošinātu viņai kārtīgu izskraidīšanos un veselīgu nogurumu, lai tik ļoti neskumst. Sunīti tētis man tomēr neļāva ņemt, un labi, ka tā, jo es drīz atkal nobraucu Rīgā.
Pirms dažām dienām sunci satiku. Biju uz brīdi ieskrējusi pie viņas ģimenes. Madara brīdināja, ka Pika man briesmīgi lekšot virsū, viscaur mani nospalvošot un ko tik vēl ne. Taču sunce rātni pietecēja man klāt un maigi un uzmanīgi ielika man klēpī snuķi - nu, tieši kā mans Rausis. Un skatījās uz mani tik sirdi plosoši bēdīgi - neviens bērnunama bērniņš tik izmisīgi un skumji nelūgtos, lai ņemu viņu līdzi, lai vedu viņu prom no šiem šausmīgajiem, ļaunajiem ļaudīm, no šīs drausmīgās, neviesmīlīgās vietas. Sivēns tāds. Tiešām daktere klaune. |
|