| |
[Jul. 18th, 2017|09:14 pm] |
|
Pēdējā laikā parādījusies viena dīvainība: zogu mazu, īsu smaidiņu šāviņfoto no jūtubvideo. |
|
|
| |
[Jul. 18th, 2017|06:21 pm] |
|
tā briesmīgā milzu uzzieķēto uzacu mode kaut kā jāpārlaiž tāpat kā bija jāpārcieš pagarināto purngalu kurpju mode |
|
|
| |
[Jul. 18th, 2017|08:44 am] |
|
No otras puses, drusku priecājos par draņķīgo un auksto laiku. Vismaz nav sajūtas, ka dzīve paiet garām, kamēr es atspērusies un ne sevišķi mākulīgi ē.. līžu.. līdumu. |
|
|
| |
[Jul. 17th, 2017|09:52 pm] |
|
Mērena negausība. Rāma trauksme. Enerģisks pārgurums. Oksimorons oksimorona galā. Nevis šūpošanās un zvārošanās, bet viss vienlaikus. Noteikti varētu rīkoties gudrāk, saprātīgāk, aprēķinātāk, efektīvāk. Pacietīgāk. Bet ir tā, kā ir, un lai ir - tiešām. |
|
|
| |
[Jul. 17th, 2017|10:56 am] |
Gribas:
* mājās
* ēst
* gulēt
Negribas:
*vilkties ārā lietū - un vēl ar portatīvo ofisu plecā |
|
|
| |
[Jul. 16th, 2017|06:15 pm] |
|
bet tad es izaugšu liela, mācēšu glīti un gludi rakstīt, ar visiem pareizajiem komatiem pareizajās vietās un jauki plašu vārdu krājumu, no kura vienmēr nekavējoties pratīšu sasmalstīt vajadzīgo vārdu. būšu remdena. speciāliste. un tad viss būs kārtībā. |
|
|
| |
[Jul. 15th, 2017|08:23 am] |
Pēc jz Ulvs pamudinājuma pirms dažām dienām beidzot veicu nelielu iepazīšanos ar spēli Arcanum. Taisījos jau kuro gadu desmitu, bet kaut kā nevarēju saņemties, jo stīmpanks nav mans aicinājums (to pašu es kādreiz domāju par šaudīkļiem - man, lūdzu, tikai nažus un dakšas (of horripilation) lokus). Gandrīz pat saņēmos, kad dies tēs dies dēs dies sētais gals Kriss Avelons rīkoja Let's Play Arcanum hepeningu (nez, cik tālu viņš aizspēlēja?) (nekad neesmu sapratusi Let's Play video žanru (un arī strīmus) - kas viņus, ellē, skatās? lai gan esmu apsvērusi domu pati Letsplejot kādus inčīgus bildus/storijus). Ir spēles, kas pilnīgi negaidot nones no kājām, pašķīst zibeņi un viss un cauri un uz mūžu (man tā bija ar, piemēram, pirmo Mass Effect - pilnīgi negaidīti momentā sagrāba aiz rīkles un noslīcināja). Un ir spēles, kuras nekādi nevar iesākt - spilvens grauž un sega spiež -, bet tās ir lieliskas spēles, ar nez kuro mēģinājumu beidzot aiziet, dažas no tādām pat ir absolūti fantastiski mega izcilas, piemēram, Elder Scrolls: Oblivion, kas pēc vairākiem apzinīgiem un skumīgiem mēģinājumiem uzlidoja uz Visu Laiku Top 3 (jo Planescape: Torment nav spēle, un tāpēc ārpus jebkādiem topiem). Izskatās, ka Arcanum pieder otrajai grupai. Noteikti iedziļināšos un spēlēšu. Priecājos par ieteikumu - pati diez vai tā arī būtu saņēmusies. |
|
|
| |
[Jul. 14th, 2017|09:35 pm] |
|
Kad piektdienas vakarā ciuvēks kā laimīks susuriņš relaksēti izklaidējas ar darbu, jo darbs šķiet vēl aizraujošāks par visādām citādām izklaidēm. Vai tāpēc mēs tevi, Yannel, iemetām boot campā, prasa gari. Neko nezinu, gari, raustu plecus (c) utt. |
|
|
| |
[Jul. 14th, 2017|01:02 pm] |
Manā salīdzinoši (jo gaumīgi) it kā mazskartajā burvju rajonā gan visu laiku smaržo pēc svaigi pļautas zāles.
Un dūdo baloži. Laikam taču baloži. Redzējusi es nevienu pašu neesmu. Bet dūdo kā uz pastardienu. Psihopāti. |
|
|
| |
[Jul. 14th, 2017|12:58 pm] |
|
Bet Imantā, piemēram, ir pļavas, ko asmens mūžā nav skāris. Deviņstāveņu pagalmos. Izej no poģika, neuzmanīgi liec soli un pa taisno ieperies nātru pudurī tā līdz padusēm. Un balandās, un pat margrietiņās. |
|
|
| |
[Jul. 14th, 2017|12:21 am] |
Yannel, vai tiešām čību vajadzēja pieliet ar grīdūdeni?
Citādi - izgudroju formālus (ok, neformālus) iemeslus, lai vakaros izbraukātos krustu šķērsu ar ričuku pa tumšām Pārdaugavas ieliņām. Vai tas būtu kāds īpaši labi apslēpts un rafinēts veids, kā meklēt iespēju iekulties nepatikšanās? Jo pagaidām es tikai iekuļos patikšanās. Dažnedažādās. Katru dienu/vakaru/nakti/un vēl arī rītu. |
|
|
| |
[Jul. 13th, 2017|09:41 am] |
|
Skatos, mūs jau radina pie tumšajiem darba dienu rītiem. Pareizi, tumsai jābūt gataviem vienmēr. |
|
|
| |
[Jul. 11th, 2017|09:46 am] |
Ko tik visu jaunajā dzīvoklī nevajag: mēbeles, loriņus, liberiņus - visu sadzīvei nepieciešamo.
Un tikai tagad man ienāca prātā, ka te taču nekā nav pie sienām. Nevienas bildes, plakāta, neviena dekora, nekā. Un ka nemaz neprasās.
Klīnika. |
|
|
| |
[Jul. 10th, 2017|03:47 pm] |
|
Man visas kurpes pārvēršas kedās. |
|
|
| |
[Jul. 10th, 2017|11:44 am] |
Reiz skatījos sarunas par dievu, ko bija titrējis kāds tulkinga morgans frīmens. Skatījos, pētīju, klausījos, lasīju, bet blakus šausmīgi kauca sacīkšu automašīnas, un tas pats morgans frīmens nepārtraukti runāja tieši uz mani: viņam manis bija žēl un viņam es drausmīgi riebos, viņš man gribēja palīdzēt - kā sabiedrība grib palīdzēt utainam, pilnīgi bezcerīgam bomzim, kuram palīdzēt nav iespējams, bet jāpalīdz vienalga. Tikai par dievu viņš uz mani nerunāja - par to gan ne.
Dienas gaismā visi biedējošie un spocīgie ķēmi atkal ir tikai vējā drusku šūpojošies koka zari aiz loga. Viņi tur ir - kaut kādi zari -, bet viņi man vairs neko nevar padarīt. Kur tas bija - laikam Dark Towerā, kur ļaunajiem bija verķis, kas galēja nost ļautiņus, uzburot viņu galvās burtiski līdz nāvei šausminošus murgus. Laikam Dark Towerā. Tajā, kur Džeiku kādu laiku uz pusēm rāva divas vienlīdz īstas realitātes: viena, kurā viņš bija miris, tuksnesī, pēc tam raktuvēs, un kur viņš krita un nomira vēlreiz, un otra, kur viņš vienkārši gāja uz skolu un no skolas mājās. |
|
|
| |
[Jul. 10th, 2017|10:06 am] |
|
dzimtā valoda, kāpēc tu man nedodies rokā |
|
|
| |
[Jul. 9th, 2017|11:04 pm] |
|
Nesaprotu, kā mēs ar labāko draugu pamanāmies būt labākie draugi. Mēs varam caurām naktīm novāvuļot un irgoties, bet viņš taču neko par mani nezina un mani nepazīst. Mēs laikam par mani diez ko nerunājam. Savādi. Jo mana ciba, piemēram, un arī dzīve, vismaz pēdējā laikā ir tikai es un man un es un man. |
|
|
| |
[Jul. 9th, 2017|09:33 pm] |
30km ar ričuku pa ielām, šosejām, smilšainiem, dangainiem celiņiem un krūmainām taciņām - ček. Tādam ričku un satiksmes un vispār visa kā zaļknābim un bailīgam tlusim tā ir baigā štelle. Drusku festivālmūzikas - ček, drusku draugi un paziņas - ček, drusku (ok drusku vairāk nekā drusku) darbs - ček. Es teiktu, ka viss ir līdzsvarā un balansā - solīdā balansā nevis uz aizas malas balansā, fiziskais fitness ček, sociālais fitness ček, kulturālais fitness ček. Pagaidām izskatās, ka pacients dzīvos. Virziena, mērķa, jēgas īsti nav, bet pagaidām bez tā var iztikt.
Brauc mājās, brauc tūlīt pat mājās, man saka. Es esmu mājās, atbildu. Man ļoti žēl. |
|
|
| |
[Jul. 9th, 2017|12:09 pm] |
|
Ko, ko es tajās Filipīnās darīju. Biju ceļojumā uz Zemes centru. |
|
|
| Relapse |
[Jul. 9th, 2017|02:50 am] |
|
Tā vietā, lai gulētu vai vismaz strādātu (kļovāko darbu pasaulē taču), es atkal dzenāju atkal materializējušos spoku. Atcerējos par vienu spokainu bildi, kuru kaut kad ziemā ieraudzīju vienā forumā. No tām, kas lika sarauties izbailēs (ap to laiku es gan pastāvīgi raustījos izbailēs kā puņķis uz drāts). Gribēju parādīt prototipam, pardon, nejaušas sagadīšanās pēc līdziniekam. Bridu uz labu laiku neapmeklēto forumu, ķeksējos pa threadiem kā ar tālu izstieptu mietu pa mēslu čupu. Un, protams, tieši tās bildes tur vairs nav. Posts ir, nederīgs links uz bildi ir, bildes nav. Visi gali ūdenī. Tev rādījās. Fak jū, spoks. Ej dirst. |
|
|