| |
[Jul. 10th, 2017|11:44 am] |
Reiz skatījos sarunas par dievu, ko bija titrējis kāds tulkinga morgans frīmens. Skatījos, pētīju, klausījos, lasīju, bet blakus šausmīgi kauca sacīkšu automašīnas, un tas pats morgans frīmens nepārtraukti runāja tieši uz mani: viņam manis bija žēl un viņam es drausmīgi riebos, viņš man gribēja palīdzēt - kā sabiedrība grib palīdzēt utainam, pilnīgi bezcerīgam bomzim, kuram palīdzēt nav iespējams, bet jāpalīdz vienalga. Tikai par dievu viņš uz mani nerunāja - par to gan ne.
Dienas gaismā visi biedējošie un spocīgie ķēmi atkal ir tikai vējā drusku šūpojošies koka zari aiz loga. Viņi tur ir - kaut kādi zari -, bet viņi man vairs neko nevar padarīt. Kur tas bija - laikam Dark Towerā, kur ļaunajiem bija verķis, kas galēja nost ļautiņus, uzburot viņu galvās burtiski līdz nāvei šausminošus murgus. Laikam Dark Towerā. Tajā, kur Džeiku kādu laiku uz pusēm rāva divas vienlīdz īstas realitātes: viena, kurā viņš bija miris, tuksnesī, pēc tam raktuvēs, un kur viņš krita un nomira vēlreiz, un otra, kur viņš vienkārši gāja uz skolu un no skolas mājās. |
|
|
