Pa visām spraugām spraucas iekšā nosodoši pašas izdomāti sprediķi par lietām, par ko teorētiski nepienāktos justies vainīgai vai kaut kādā veidā "sliktai". Ak dies, cik es tomēr esmu slima.
Distancēto vainas sajūtu pati nezinu, par ko, vai es-esmu-kautkā-slikta sajūtu gan vajadzētu uzticēt kādam terapeitam - tur ar ripām nepietiek. It kā pietiek, bet turpat aiz tablešu radītās plēves vēl bakstās - nekur prom nav. Tikai ķīmiski vāji norobežotas.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}