O, tikai tagad pamanīju, ka kāds cits vēl par šo pašu ir iepukstējis. Cik reizes esi izgājusi 1. un 2. daļu? Pirmo kādas 2, otro - trīs. Galvenais, ka visas reizes spēlēju ar principiāli vienādu charu - high INT, CH, AGL, low STR and END. Vienīgā atšķirība ir tas, ka vienā playthrough spēlēju ar charu, kurš izmanto two handed small arms, otrā - one handed. Kaut kā nespēju saņemties, teiksim, low INT playthrough'am, lai gan tas ir patiesi stilīgs abās daļās.

(Reply to this) (Thread)

Cerēju, ka esmu saglabajusi seivus, bet tomēr neatrodu. Lāga neatceros, gan jau kaut kas perception, agility un int based. Man arī nepiepildītais sapnis ir izspēlēt dažādas klasikas ar lohiem, Planescape: Torment uz to stāv rindā pirmais, tikmēr krājas pirmoreiz spēlējamo spēļu kaudze un attiecīgi strjoms.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Man besī, ka es nekādi nevaru piespiest sevi turpināt P:Torment pēc pirmā līmeņa iziešanas (tobiš, kad nokļūsti 1. pilsētā). Vnk nevaru piespiesties. Un nevaru arī no brīvas gribas (cik, nu, mums tā ir). The curse of fkn terrible graphics. Jā, esmu ĻOTI NEDAUDZ grafiku snobs. Jo, saproti, laikā, kad iznāca P:T, daudzas citas spēles izskatījās afigenna labāk. Ar to es gribēju teikt, ka man nav pretenziju pret vecām grafikām (<3 my latvian sprache), bet gan pret sūdīgām vecām grafikām. Tādām, kas neiztur test of time.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tas jāuztver kā interaktīvs romāns, ne spēle. Tur nav nekā spēlējama. No kaujām var diezgan izvairīties / izrunāties. Ļoti, ļoti daudz lieliskas lasāmvielas, kas gan jāatslēdz. Mani PST satricināja cauruncauri gan jaunībā, gan vēlāk. Grafika vispār netraucē. Fallout vecajos traucē, PST netraucē.

(Reply to this) (Parent)