Ja Sakse rakstītu par ogām, tad dieviete Hmačkahala būtu iedzinusi dievietei Ianureaneijai dunci mugurā uz greizsirdības pamatiem, un minētā Ianureaneija būtu skraidījusi apkārt, meklējot ērtāko mirstamvietu, un asinis šķīstu aumežiem, un asins lāses taptu par brūklenēm.

(Reply to this) (Thread)

Kam mums Saksi. Tomēr, manuprāt, pasaku pasaule ir pārlieku vardarbīga. Pasakās mūžīgi kāds kādu fiziski ietekmē ar asu vai neasu priekšmetu palīdzību. Vai pat vēl ļaunāk - piemēram, noguļas uz ceļa, izliekas par beigtu, un pēc tam iesākumam izrij lāga ļaudīm no vezumiem visas zivis, un tālāko mēs jau zinām. Uzskatu, ka mums pietrūkst pasaku, kas izceļ indivīda atbildību. Teiksim, ja no ciņa uz cini priecīgi lēkājošā dievuška Bzržnskaite nebūtu sapņaini blenzusi mākoņos, šķērītes no rokdarbu groziņa rociņā turēdama, tad mums tagad nebūtu brūkleņu.

(Reply to this) (Parent)