Labi, lai tā būtu - pieņemsim, ka cieņa ir sinonīms atzinībai. Bet vienalga - es automātiski pieņemu, ka katrs cilvēks ir cieņas/atzinības vērts vismaz kādā jomā, un man nav jāuzliek savs akcepta zīmogs, ka jā, es uzskatu, ka viņa panākumi ir manas atzinības vērti, līdz ar to viss cilvēks kopumā nav nicināma niecība. Kamēr tev, šķiet, vispirms vajag noskaidrot, kādā jomā un cik lielā mērā cilvēks ir pelnījis atzinību (vispār? kāda cita? tavu), un tad, iespējams, cienīt, bet drīzāk tomēr nē, jo cilvēka potenciālā cieņpelnošā joma govno :)

Konkrēts piemērs. Teiksim, dziedonis Lauris Reiniks. Viņa talanta cienītāji viņu ciena, pārējie nicina (kaut ko ņemās, ok, bet joma govno, značit tomēr necienam). Manās acīs - kunga mūzika un aktivitātes nesaista, bet cilvēks cienījams.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Par konkrēto piemēru - man tas Lauris Reiniks ar savām aktivitētēm reizēm šķiet smieklīgs, kā personību es viņu nedz cienu, nedz necienu vai nicinu, man viņš ir pilnīgi vienaldzīgs, ja sanāks kādreiz ar viņu tikties, protams, ka pret viņu izturēšos laipni, bet ne cieņpilni vai ar necieņu.

(Reply to this) (Parent)