No savas "maximas" pieredzes varu teikt, ka ne jau fiziskais darbs vai tas, ka kasieris ir šokabsorberis visādiem ar dzīvi vai dienu neapmierinātajiem, nemaz nerunājot par faktu, ka visi mīnusi vai plusi kasē jāsedz no savas mizerablās algas, pat ja tie nav radušies paša, bet pirms maiņas/dienas saprogrammētās sistēmas kļūdas dēļ, ir smagākais, bet gan depresņaks un vilks vilkam vilks, nenovīdība, intrigas un padjobkas kolektīvā - kas saprotams, jo katrs vārda tiešā nozīmē cīnās par izdzīvošanu. Kādas tādos apstākļos vēl arodbiedrības.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Vai pēdējais teikums bija jautājums? Ja jā, tad atbilde ir... Lai algas būtu lielākas, lai nebūtu jāsedz mīnusi no algas utt.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nebija jautājums. Tur ir (vai vismaz tajā laikā un vietā bija) tāda vide un kultūra, ka katrs domā tikai par to, kā pielaizīties priekšniecībai, lai savukārt dabūtu labāku vietu grafikā, darbu brīvdienās un svētku dienās (dubulta likme) utt, nevis par to, kā sadusmot vadību. Turklāt es nezinu, kā tur īsti ir pat teorētiski ar arodbiedrību iespējām franšīzes apstākļos.

(Reply to this) (Parent)