Pēdējoreiz dzejoļus no galvas mācījos pamatskolā - pirms kādiem 15, 20 gadiem varbūt. Un tad vēl šodien. No rīta, braucot uz darbu, visādīgāk izdomājos - kā tik es to dzejoli mācīšos, un kādēļ, un kā parīt (pie tāfeles) atbildēšu, un kā man sanāks, un kādu atzīmi dabūšu (pati sev ielikšu). Tāds drusku priecīgs satraukums (angļu valodā ir drusku precīzāks vārds - "excited") - kā 1.septembrī uz skolu ejot. Tad, špikerīti rociņā sažņaudzījusi, lavījos pīppauzē - un zubrīju to pantiņu. Centos pārāk neanalizēt, kādēļ es kļūdos TIEŠI TĀ, kas, tieši šādi kļūdoties, patiesībā manā galvā darās, tāpat centos atturēties no paša pantiņa teksta analīzes, prātot, kāds tas ir oriģinālvalodā un cik veiksmīgi/neveiksmīgi iztulkots. Galu galā - pantiņš tak jāiemācās - parīt jāatbild, jāatbild jau pašai mājāsbraucot vēl šovakar.

Forši tiem, kas atraduši dievu, kas jau raduši sarunāties ar dievu. Un lūgt. Tikai šodien, dzejoļmācoties, attapu, ka nekad neesmu lūgusi. Tikai vai nu pieprasījusi, vai apvainojusies, ja man kaut kas netiek dots pat bez prasīšanas. Jocīga tā dzejoļmācīšanās.Nez kāpēc "prāta samierināties ar to, ko es nespēju izmainīt" lūgšanas vietā es automātiski prasīju "spēku izmainīt to, ko es nespēju izmainīt". Scary. Atkārtot un iekalt. Izārdīt un pāradīt. Tad drusku īgnums - kaukas tajā pantiņā nav ar balansu - jālūdz prāts un gudrība, nu, vēl drosme, jā. bet nu prāts un vēl gudrība - kas - es fizmatos stāties grasos, vai? Ar lineālu pa pirkstiem, izārdīt un pāradīt. Mājāsbraucot dzejolim ir jābūt galvā. Period.

Vakars, var braukt mājās un - atbildēt. Pēc pusstundas centralizētais eksāmens. Trolejbusā jau špikerī nelūrēsi - jāzin vien tas dzejolis no galvas. Un tā nu es sēžu Valdemārielas korķī, un pie sevis atskaitu pantiņu. Cenšos tā, lai nekustētos lūpas - pašai tik jautri no tā visa. Un vēl tas prieks, ka ar katru reizi sanāk aizvien gludāk, aizvien raitāk, pat vārdi rindiņā "ne tava, bet mana griba lai notiek" beidzot sakārtojas pareizajā secībā. Braucot pāri Vanšu tiltam, vienreiz pat sanāca bez aizķeršanās no viena gala līdz otram (pantiņš tobiš, nevis braukšana - nu, tā arī) - tāds lepnums un prieks par sevi :))

Izkāpju no troļļuka - tagad laiks teoriju ieviest praksē. Nu, riebjas man tas piemājas veikals, nu, negribas nogurušai tām pārdevējām ar savu nekaunīgo vēlmi kaut ko vakariņām iegādāties uzbāzties. Saņemos un eju iekšā veikalā - "izmainīt to, kas ir manos spēkos". Viss beidzas labi - smaidu gan es, gan nekaunīgi iztramdītā pārdevēja. Sāku ikvakara golgātas ceļu - pēdējos 300 metrus līdz mājām. Sāku atbildēt dzejoli. Pa nopietnam. Stop! - etiķi aizmirsu nopirkt. Saminstinos. Iztikšu? Cerēšu, ka cienītais varbūt būs spējīgs aiziet pakaļ un, ja būs, drebēšu, kamēr viņš būs prom? Iešu atpakaļ pie riebīgajām pārdevējām? Eju, nopērku, atkal 300 metri, atkal sāku atbildēt dzejoli. Pa nopietnam. 150 metri. Paliek auksti, dzejolis tomēr sametas. Izārdīt un pāradīt. Skaitu no jauna, nedrīkst sajaukt. Slēdzu vaļā durvis, atbildu dzejoli. Nedrīkst sajaukt. Ienāku dzīvoklī, atbildu dzejoli. Iespējams, ir kluss, iespējams, ir pustumsa, iespējams, istabā kāds guļ, iespējams, no durvju noklaudzēšanas nepamostas. Nedrīkst sajaukt. Pakarinu jaciņu, nomazgāju rokas, aizdedzinu gāzes plīts degli, uzkarsēju pannu, saberu uz tās pelmeņus. "Ne mana, bet tava griba lai notiek." Sasodītā etiķa pudele - nekādi nespēju attaisīt... "..samierināties ar to, ko es nespēju attaisīt..mmm..izmainīt".. "Saulīt, attaisīsi, lūdzu, šito riebīgo etiķa pudeli? Man nekādīgi nesanāk." "Mmm? Jā, protams, Saulīt.. Lūdzu!"

Pelmeņi sanāca garšīgi, un vakars visumā arīdzan.