| |
[Nov. 12th, 2011|10:08 pm] |
|
Laikā starp 22:00 un 22:30 suns ik vakaru maigi un neuzbāzīgi ievieto purnu man klēpī un skatās teļa acīm. Prasu šim: "Iesim ēst?" Suns par atbildi priecīgs paspriņģo pāris soļus virtuves virzienā un ar galvu māj: "Ejam, ejam, nu, nāc taču!" Tad uzreizu prasu šim vēlreiz: "Ejam čurāt?" Suns par atbildi paspriņģo pāris soļus ārdurvju virzienā un ar galvu māj: "Ejam, ejam, nu, nāc taču!" Jo pusteļsuns jau sen ir liels un pieaudzis, bet rituāls ar nekavējošu ārāiešanu pēc paēšanas no pirmajām ārāčurināšanas mācībām, kad kucēnam vēl bija taisnā truba un pārtikas uzņemšanai nekavējoši sekoja defekācija un urinācija, ir saglabājies, tikai defecēta laikam tiek iekpriekšējā ēdienreize. Saglabājies ir arī neizsakāmais prieks un lepnums par veiksmīgu defekāciju, un pēc ienākšanas iekšā tūlītēja brāšanās pie saimnieka raportēt veiksmīgi paveiktu misiju, lai nu šis slavē. Kā kucēndienās. Un tad vēl tas cirks ar mazgāšanos. Bērnībā sunim, kad vēl ietilpa vienā plaukstā un izlietne bija tik liela kā vanna, mazgāšanās bija mocības, kas tika pārciestas ar varenu raudāšanu. Tagad pusteļsunim pret pašu mazgāšanos iebildumu nav, taču uz manu saldā balstiņā izteikto aicinājumu "Mazgāsimies?" suns skrien slēpties un visādīgi pretojas, bet līdz ko kameras durvis aiz viņa ir tomēr aizcirtušās, suns kļūst par pašu Padevību un Sadarbību - i pagriežas kā vajag, i ķepiņu padod, i noturas uz slidenām flīzēm uz trim kājām, i purinās tikai tad, kad viņam liek. Jo zin, ka sekos Lielā Balva - slaucīšana ar dvieli. Pirmais obligāti jāslauka purns - kurš pat apslapināts nav. Pēc tam suns, izlaists no kameras, tīrs un smaržīgs, ekstātiski lēkā un auļo pa bodi, jo apzinās, ka tagad viņš ir Tīrs un Smaržīgs Suns, un Visiem Patīk. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}