Saspēra velns to zaļo krūzi - September 16th, 2017 [entries|archive|friends|userinfo]
Hlorēts ūdens

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

September 16th, 2017

[Sep. 16th, 2017|03:57 am]
ļoti negribētos, lai kādreiz dzīvē (ne jau manā, ha) gadītos tā, ka mani risinātu kā skolas uzdevumu; un tas notiktu bez manas līdzdalības, mani pašu pie uzdevuma risināšanas nepieaicinot pat ne novērotāja, kur nu vēl viesmākslinieka vai, pasarg dies, štata statusā. Un beigās izrisinātu.
linkregister

[Sep. 16th, 2017|03:57 am]
Skatos, manā dzēstajā žurcī parādās kaut kādi ieraksti. Neko nezinu - mani tas dzēstais mēsls vispārībā simts gadus neinteresē.
linkregister

[Sep. 16th, 2017|09:37 pm]
Netieku gudra kāpēc seksa esamība/neesamība ir kaut kāds sasniegums/lūzerība un dzīves kvalitātes rādītājs. Viņa visa tāda zied - re, ko dara regulārs sekss. Vai - re, kāda neganta - sen nav dabūjusi. Nez, esmu bijusi neganta ar visu regulāro seksu, un gan jau varētu uzziedēt bez seksa, ja būtu iekšēja vajadzība ziedēt. Laikam esmu tik neganta un izmisusi, jo imaginārajā uzskaites kladītē neesošā aile "sekss" kopš Manilas ir tukša, bet paga - kā tad nesenā priecīgā cibricība arī neesošā seksa apstākļos? Šī ir viena no tām laikam jau visiem elementāri pašsaprotamajām lietam, kas man ir ķīniešu ābece. Ka sekss ir baigā štelle, un tā esamība/neesmība kaut ko baigi ietekmē. Sekss, un nevis tas, kas ir pirms un arī pēc seksa, un kas seksu vispār padara iespējamu.
link1registered|register

[Sep. 16th, 2017|10:34 pm]
Bet vispār gribēju piefiksēt, ka sabombītā zeme, kur savulaik ziedēja krāšņais dārzs, nu pārklājusies ar mīkstu, maigu sūnu paklājiņu. Mēs aizvien katru dienu mazliet sarunājamies - tagad pavisam mierīgi un rāmi īsi apmaināmies dienas aktualitātēm, viņš kā parasti aicina mani atpakaļ - tā ikdienišķi -, es tikpat ikdienišķi vēlreiz īsi atkārtoju, kāpēc atgriešanās nav iespējama - tāds rituāls. Ir ok, ir miers, ir ok, ir tikai nu jau mazdrusciņ žēl, ka mums tā (ne)sanāca. Sanāca jau, bet beidzās kā nu beidzās.

Manilas gan reizēm pietrūkst - līdz kaukšanai. Reizēm es šejienes spīdīgi metāliskajā ordnungā kā tāds pumpains, muļkīgi spītīgs pusaudzis bezjēgā ienesu Manilas bezpreģeliņu. Ir ok, esmu samērā te reiedzīvojusies, mīlu dzimteni, mīlu draugus, mīlu dabu, pat klimats ir visnotaļ paciešams, ja labi norūdās, bet man pietrūkst mana desmitmiljonu dvakojošā tropu bezpreģela, jā, ļoti. Žēl, ka tas atrodas tik ārprātīgi tālu.
linkregister

navigation
[ viewing | September 16th, 2017 ]
[ go | Previous Day|Next Day ]