|
Sep. 16th, 2017|10:34 pm |
Bet vispār gribēju piefiksēt, ka sabombītā zeme, kur savulaik ziedēja krāšņais dārzs, nu pārklājusies ar mīkstu, maigu sūnu paklājiņu. Mēs aizvien katru dienu mazliet sarunājamies - tagad pavisam mierīgi un rāmi īsi apmaināmies dienas aktualitātēm, viņš kā parasti aicina mani atpakaļ - tā ikdienišķi -, es tikpat ikdienišķi vēlreiz īsi atkārtoju, kāpēc atgriešanās nav iespējama - tāds rituāls. Ir ok, ir miers, ir ok, ir tikai nu jau mazdrusciņ žēl, ka mums tā (ne)sanāca. Sanāca jau, bet beidzās kā nu beidzās.
Manilas gan reizēm pietrūkst - līdz kaukšanai. Reizēm es šejienes spīdīgi metāliskajā ordnungā kā tāds pumpains, muļkīgi spītīgs pusaudzis bezjēgā ienesu Manilas bezpreģeliņu. Ir ok, esmu samērā te reiedzīvojusies, mīlu dzimteni, mīlu draugus, mīlu dabu, pat klimats ir visnotaļ paciešams, ja labi norūdās, bet man pietrūkst mana desmitmiljonu dvakojošā tropu bezpreģela, jā, ļoti. Žēl, ka tas atrodas tik ārprātīgi tālu. |
|