| Paspēt |
[Jul. 20th, 2017|12:06 am] |
|
Visu ko paspēju. Drusku, lažova, fragmentāri, imperfekti, bet paspēju, un visu ko. Tā es vēl nekad neesmu dzīvojusi - multitāskojusi. Paspēju izdarīt šķietami neizdarāmu darbu, lai arī par vēlu. Paspēju normāli pagulēt, lai arī ne izgulēties. Paspēju paēst, bet ne uztaisīt ēst. Paspēju žigli noklausīties koncertu, bet ne īpaši aizrauties. Paspēju satikt mīlīšus - veselus divus - un vienlaikus!!! (pilni Saules aptumsumi gadās biežāk), bet tikai uz īsu brītiņu. Paspēju izrauties no darbiem vai trauksmes par darbiem, aizmīties uz sociumu, atmīties uz wizardu torni; paspēju pat iekāpt sūdā ar jaunajām zandalēm un tās pēc tam nomazgāt. Paspēju kaut ko aprīt, iepidžināt cibā, aiziet gulēt; no rīta paspēšu agri piecelties, strādāt, sākt otru darbu, uzkopt alķīmijas laboratoriju, būt normāls, saprātīgs cilvēks. Bet tas viss aizvien ir diezgan nekas, un tas viss ir lažains - kas glābj no sajūtas, ka tas nav pa īstam, ka esmu vai nu mirusi vai murgā. |
|
|
| |
[Jul. 20th, 2017|12:31 am] |
|
toties kā man no Big Name un Black Bullet sanāca Big Black |
|
|
| |
[Jul. 20th, 2017|12:33 pm] |
|
Pārrakstīšanās kļūdas momentā uzbur pilnīgi citus stāstus ar citu vidi, citiem personāžiem, citiem notikumiem, citiem ziņojumiem. Vietām samainītie, izlaistie vai nejauši klāt pierakstītie burti ir portāli, kas ved uz citām pasaulēm, un tajās mīt Viņi, un Viņi, protams, visu zina un redz un dzird - zina, redz un dzird, ka atkal esmu aizķērusies aiz viena burta un nolikusies uz purna dubļos. Kāpēc man vienmēr inventorijā ir vajadzīgais mēsls, kas atver portālu no Sigilas uz AtkalVelnsZinKurieni? Vai es varētu ar sevi sarunāt, ka, ja nu reiz kaut kur atkal ievizas un uzmirguļo kaut kāds sprakšķošs virpulis, es varbūt varētu tajā nebāzt savu jau tā daudz apskādēto degunu, ko? |
|
|
| Shit's real |
[Jul. 20th, 2017|10:50 pm] |
Gari to laikam ļoti labi zina, un gan jau tāpēc ielika līdz tam ne sevišķi līdzestīgo pacientu klīnikas intensīvās terapijas nodaļā (un arī izrakstīja īstajā laikā, jo Visu Durvju Pilsētā ieradās Lūdzu Komatos, un no tā, protams, kaut kā bija jātiek prom). Un tajā nodaļā skanēja radio - kā jau visās tādās nodaļās - ar visām tām lielākoties briesmīgajām dziesmām, kas vislaik diendienā griezās uz riņķi, uzsēdās uz kumbra un neatlaidās arī klusumā un palīdzēja mani dzīt vēl dziļākā neprātā, bet varbūt arī dziedēt. Tur es pirmoreiz izdzirdēju slaveno Šīranu un nonācu šokā, no kā vēl tagad neesmu lāga atguvusies. Starp visiem tiem gan ne pārāk daudzajiem gabaliem griezās arī viena gaudu dziesma. Vienreiz es pacēlu galvu no urbjmašīnas un ieklausījos vārdos, māju līdzi ar galvu aizvien sparīgāk, un turpmāk jau vienmēr, kad atskanēja tā dziesma, drusku pašironiski (jo nav pieklājīgi identificēties ar megapopdziesmu (o bet man ir skapju skapji pilni ar tādiem skeletiem gan, jo desmit gadi Manilā man atvēra visvisādu popu pasaules), toties patiesi gaudulīgi no sirds dūcu līdzi.
Tā bija Linking Park dziesma Heavy.
Upd: *LinkiN, Kail. Bez "g", Kail. |
|
|