| Shit's real |
Jul. 20th, 2017|10:50 pm |
Gari to laikam ļoti labi zina, un gan jau tāpēc ielika līdz tam ne sevišķi līdzestīgo pacientu klīnikas intensīvās terapijas nodaļā (un arī izrakstīja īstajā laikā, jo Visu Durvju Pilsētā ieradās Lūdzu Komatos, un no tā, protams, kaut kā bija jātiek prom). Un tajā nodaļā skanēja radio - kā jau visās tādās nodaļās - ar visām tām lielākoties briesmīgajām dziesmām, kas vislaik diendienā griezās uz riņķi, uzsēdās uz kumbra un neatlaidās arī klusumā un palīdzēja mani dzīt vēl dziļākā neprātā, bet varbūt arī dziedēt. Tur es pirmoreiz izdzirdēju slaveno Šīranu un nonācu šokā, no kā vēl tagad neesmu lāga atguvusies. Starp visiem tiem gan ne pārāk daudzajiem gabaliem griezās arī viena gaudu dziesma. Vienreiz es pacēlu galvu no urbjmašīnas un ieklausījos vārdos, māju līdzi ar galvu aizvien sparīgāk, un turpmāk jau vienmēr, kad atskanēja tā dziesma, drusku pašironiski (jo nav pieklājīgi identificēties ar megapopdziesmu (o bet man ir skapju skapji pilni ar tādiem skeletiem gan, jo desmit gadi Manilā man atvēra visvisādu popu pasaules), toties patiesi gaudulīgi no sirds dūcu līdzi.
Tā bija Linking Park dziesma Heavy.
Upd: *LinkiN, Kail. Bez "g", Kail. |
|